Viņi bija sarunājuši satikties pie kasēm. Horta bija piekodinājis biļetes nepirkt, varbūt būs kāda atlaide, pērkot kopīgi. Horta bija ieradies pirmais, iegājis iekšā un iztaujājis kasieri, tomēr nekādu atlaižu nebija, izņemot parastās pensionāru. Viņš vēl papētīja bukletus, tajos vienmēr varēja atrast kādu noderīgu informāciju par atlaidēm kur citur vai pat atlaižu kuponus. Ja stacijas pulkstenis rādīja precīzu laiku, tad viņam bija vēl divas minūtes. Viņš salika bukletus kaudzītē un izgāja laukā. Paslēpies šaurajā ēnas strēlē, kas krita no kases jumtiņa, stāvēja Vestmans. Viņš pamanīja, kā Horta iznāca no biļešu kantora, un sapīka.
- Tu taču pats teici, ka biļetes pirksim visi kopā! - Vestmans izgrūda.
- Es jau arī vēl nenopirku! Man bija laiks. Sveiks! Sveiks, vecais. - Horta pastiepa roku, kas no uzrotītās piedurknes paslējās kalsna, spalvaina un plankumaina. Vestmans stenēdams ņēma nost mugursomu, savirzot lāpstiņas kopā, mugura nežēlīgi sāpēja, viņš nolika somu zemē, tā gāzās, un viņš tai piešāva priekšā kāju. Viņš noslaucīja sviedrus no kabatas izņemtā izbalējušā kabatlakatā ar izirušiem sava vārda iniciāļiem, saņēma kabatlakatu otrā rokā un beidzot sarokojās ar Hortu.
Kamēr viņi stāvēja, Vestmans vairākkārt ievaidējās. Šortos varēja īpaši labi redzēt viņa vecuma izļodzītās kājas, kuras veidoja milzīgu O, uzbriedušās un raustīgās vēnas izskatījās kā uzlipinātas pār apakšstilbu ādu. Horta staigāja pa saules karsēto peronu un nervozēja, jo Dambrets kā vienmēr kavēja, tas jau bija zināms, kā arī tas, ka Horta nervozēs. Tā bija kā divcīņa. Kad bija jāsāk cīnīties pēc elpas, Horta nogāja ēnā līdzās Vestmanam un teica: - Atkal kavē! - Viņš pašāva gaisā roku un nometa to atkal bezcerībā lejā. - Nav jau ko cerēt, ka viņš varētu būt mainījies! - Viņš iesmējās. Vestmans vējoja savu seju un krūtis ar nolietoto kabatlakatu, par kuru Hortam bija kauns, un viņš pavirzījās nedaudz nostāk. Vestmans sāka vicināt nēzdogu sparīgāk un augstāk. Viņš māja Dambretam. Tur jau viņš nāca. Viņa baltmelni rūtoto kreklu varēja pazīt pa gabalu. Vējš to nedaudz piepūta. Viņam uz acīm bija dubultās brilles, un, kad viņš nostājās ēnā līdzās biedriem, viņš pacēla saulesbriļļu lēcas uz augšu. Viņš bija priecīgs.
- Tu kavē, - Horta noteica un tikai tad pasniedza roku. - Kā vienmēr. - Dambrets iesmējās garšīgu smieklu. Horta viņa sveicienā saņemto plaukstu nebija atlaidis: - Tev neliekas, ka vajadzētu atvainoties, ka liki mums gaidīt uz sevi? Atkal.
- Lai nu paliek, ir pārāk karsts, lai strīdētos! Sveiks! - Vestmans sirsnīgi sveicināja savu bērnības draugu Dambretu.
- Nu ja, viņš dara, kā grib, bet mums jābūt laikā... - Horta aizvien nevarēja likties mierā.
- Ja man būtu tik garlaicīga dzīve kā tev, es arī visur būtu pirms laika! - Dambrets pavilka Hortu uz zoba.
- Un, protams, tev mugurā viens no taviem...
- Tas ir jauns! Klemence uzdāvināja zelta kāzu jubilejā. - Dambrets lepni izgāza krūtis uz priekšu.
- Ar šaha lauciņiem, - Horta novilka.
(Turpinājums 5. februāra numurā)