- Tu grasies akls palikt, vai? - Horta ieķiķinājās, atvēra logu un izliecās pa to.
Dambrets arī satina savu pusēsto pīrāgu un ielika somā. Vestmans noņēma brilles un nobraucīja stiklus pret biksēm. - Ar redzi tiešām tā ir, kā ir...
- Kad mēs pēdējo reizi bijām augšā? - Dambrets jautāja, skatīdamies uz Vestmanu, un iedomājās, kā būtu braukt augšā jau pēc tam, kad Vestmana vairs nebūtu. Viņš paskatījās uz Hortu, tik pazīstamu. Diez vai viņš nāktu tikai ar Hortu...
- Nemaz tik sen nebija, - Horta izklaidīgi noteica, lūkodamies ielejā.
- Vēl bija sniegs. - Dambrets bija samiedzis acis atceroties, viņš nolocīja pirkstus plaukstā, skaitot mēnešus.
- Vairs tā nedarīsim, tas bija neprāts, slidens. - Horta sašuta. - Visa medicīnas industrija pārtiek no pensionāru gūžas kaulu protezēšanas!
- Bērniem tā patīk sniegs, - Vestmans ierunājās. - Sisija tagad pieskata mazbērnus... es skatos uz viņu tikko iesāktajām dzīvēm, viņi ir tik priecīgi, viņi var priecāties par tādiem sīkumiem, ko es bez brillēm pat nevaru saskatīt!
- Un ar brillēm arī, - Horta piemetināja.
- Tev ir mazbērni? - Dambrets iejautājās.
- Tu zini, ka nav.
- Tad ko TU zini?!
- Lilijai ir seši, Hugo astoņi. Sisija jau ir galīgi izšāvusies, bet viņi vēl var iet un iet un neapstāties. Es nogurstu no viņu klātbūtnes vien. Tagad mazāk. Sisija saka, ka viņi ir jaunības eliksīrs. Skatoties uz viņu, es tam sāku ticēt.
- Dambretam jau arī nav. Mazbērnu. - Horta novērsās no loga un pagriezās pret biedriem.
Dambrets lūkojās uz vilciena pakaļgalu, it kā nebūtu dzirdējis.
- Bet gribētos, ne? - Horta bija uztaustījis sāpīgo vietu un nevarēja to tik viegli pamest.
- Es viņam tūlīt iesitīšu, ja viņš neaizvērsies, - Dambrets teica Vestmanam kā ziņnesim.
- Uz vecumu esi kļuvis jūtīgs. - Horta neatstājās.
Dambrets, neuzmetot Hortam skatu, sāniski iezvēla viņam pa krūtīm. Horta saķēra belziena skarto vietu. Vestmans pārmetoši skatījās uz viņiem abiem. Horta iztaisījās par upuri.
- Fiziski darīt nav tas pats, kas vienkārši kaut ko pateikt, - Horta sēca, krietni pārspīlējot sāpes.
- Es tevi brīdināju aizvērt savu žvadzekli, - Dambrets sevi attaisnoja. - It kā tu nekad nebūtu darījis pāri fiziski?! Pats zini!
Vestmans uzmeta jautājošu neizpratnes skatienu Hortam. - Kam tad viņš ir darījis pāri?
- Klemencei. - Dambrets berzēja plaukstu, tā bija notirpusi no sitiena.
- Neuzdrošinies! - Horta iesaucās.
Dambrets paskatījās uz viņu un tad uz Vestmanu. - Ak tā, pareizi, Vestmans neko par to nezina. Ir pagājuši vairāk nekā piecdesmit gadi, bet mēs to esam klusējot nesuši sevī. Nesaprotu, kāpēc es to tik ilgi esmu turējis pie sevis.
- Tāpēc, ka devi vārdu.
- Domāju, ka ir laiks tam vārdam pacelties spārnos. Tieši kā Vestmans teica - nav zināms, cik ilgi vēl tiksimies.
(Turpinājums 11.03.)