Dambrets atvēra skapi. «Tikai rokas nomazgā! Cepumi ir taukaini!» Klemence sauca, paliekusies caur virtuves atvērtajām durvīm. Dambrets pievilka tuvāk pie sejas un aplūkoja roku, kas jau bija pastiepta pakaramā virzienā, noslaucīja biksēs, bet beigās, drošs paliek drošs, tomēr aizgāja uz vannas istabu nomazgāt ar ziepēm. Viņš nodomāja, ka varētu noskūties, un novilka kreklu, uzlika uz pleciem roku dvieli un uzziepēja putas. Kad viņš sāka skūties pie spoguļa, viena no divām mazajām spuldzītēm dažas reizes noraustījās un nodzisa. Dambrets paspaidīja slēdzi. Tā bija izdegusi. Viņš pavirzījās tuvāk vienīgajai palikušajai lampiņai un pabeidza skūšanos. Viņš izvēlējās vienu no trim pēcskūšanās ūdeņiem un papliķēja pa vaigiem.
Dambrets uzvilka jauno kreklu un rūpīgi sabāza to biksēs. Viņš tomēr nolēma pārvilkt bikses, kas būtu vairāk piemērotas pārgājienam. Kārtībā, viņš nodomāja un iegāja virtuvē. «Pavisam cits skats!» Klemence uzlielīja viņu. «Visas govis un aitas, ko pa ceļam satiksiet, novērtēs!» viņa pasmējās un piemetināja: «Un jaunos zābakus, protams!» - «Ak, pareizi, biju jau pavisam aizmirsis. Kur tie ir?» - «Koridora skapī. Trešajā plauktā. Kastē.» Atvēris skapi, Dambrets tūdaļ atpazina kasti. Viņš to izņēma, nolika uz grīdas un nocēla vāku. Pilnīgi jauni zābaki. Un nemaz ne lēti. Nu labi, ar atlaidi, tikai tāpēc pirkti. «Pasteidzies! Tu nokavēsi!» - «Viņiem nav ievērtas šņores...» Dambrets noteica un sāka vērt iekšā auklas. «Es jums ieliku cepumus. Un pārējo.» Klemence nolika mugursomu pie ārdurvīm. «Dod, es tev palīdzēšu!» Viņa pasniedzās pēc viena no zābakiem. «Domā, es vairs šņores nevaru sasiet?» - «Nevari jau arī!» Klemence izņēma otru zābaku no Dambreta klēpja, kurā viņš to bija saspiedis, neveikli piņķerēdams saites. Dambrets nolūkojās Klemencē, kā viņa ar lielu rūpību sagatavo viņa zābakus. «Zini, tev nevajadzētu...» Dambrets mulsi ierunājās, «tie tomēr ir mani apavi. Man pašam vajadzētu tikt ar to galā.» - «Tie ir tikai apavi,» Klemence noelsās, vērdama auklu caurumiņos, «man patīk tev palīdzēt.» Viņa pacēla acis, Dambrets maigi paskatījās uz viņu, bet Klemence atkal noliecās pār zābakiem. «Turklāt nevar zināt, kas tev vēlāk varbūt būs jāpalīdz man...» viņa noteica. «Tie ir gatavi.» Viņa pasniedza zābakus Dambretam. Viņš noslidināja čības un sāka bāzt kājas zābakos. Bet zābakus uzvilkt nemaz nebija tik viegli, tie sniedzās krietni virs potītes un bija pārāk cieši sašņorēti. Klemence nometās uz ceļiem un stingri piespieda zābaku pret grīdu. «Gatavs.» Dambrets piecēlās, sakārtojās un, paņēmis mugursomu, pateicās un atvadījās. «Atceries par kino!» viņš uzsauca, jau izgājis pa durvīm. «Jā, jā.» Klemence pamāja. «Un kleitu!!!» Dambrets bļāva, attālinādamies no mājas.
(Turpinājums 29.04.)