Tiklīdz Vestmans uzzināja par vēzi savā prostatā, viņš bija nolēmis pārgājienā nedoties. Viņš pārgājienu bija izmetis no galvas tāpat kā visu pārējo, kas nebija saistīts ar vēzi un miršanu. Viņš bija pavisam sašļucis, ar katru dienu viņš kļuva arvien švakāks, katru dienu kaut kas sāka sāpēt. Sisija to neuztvēra nopietni, viņa bija teikusi, ka tas ir tikai psiholoģiski un ka tas nav pasaules gals, ka viņš vēl nemirst un nemirs, jo viss ir atklāts un to var ārstēt. «Ārstēt!» Vestmans bija iegaudojies. «Mans laiks tāpat jau drīz būtu bijis klāt. Tagad tas vienkārši tiek paātrināts. Es gribēju vēl paspēt...» - «Nu tad paspēj! Kas tev liedz kaut ko paspēt! Tu taču nekritīsi gar zemi tuvāko piecu minūšu laikā, piecu stundu, piecu dienu, pat ne piecu nedēļu!» - «Piecu mēnešu?» - «Ko ārsts teica?» - «Viņš nezina pateikt precīzi. Jāārstējas. Bet, pat ja viņš varētu, ko tas mainītu tajā, ka tas krabis mani pamazām saēd.» Sisija teica: «Man tas patiktu, es domāju. Man patiktu, ja es zinātu, ka tas tuvojas. Tas ir labāk nekā, ja notiek pēkšņi, negaidīti. Tā es vismaz varētu sagatavoties, pabeigt iesākto, saorganizēt, kas tevi pieskatītu, atvadīties no visiem, atvadīties no tevis...» Vestmanam sariesās acīs asaras. «Nerunāsim par to! Tu par to runā tik vienkārši, it kā... it kā...» - «Mīļais,» Sisija uzlika roku viņam uz krūtīm, «tas ir vienkārši.» Pēc tam viņa devās pieskatīt mazbērnus. Viņš noskatījās pa logu, kā viņi visi trīs spēlējas smilšu kastē, Sisija ik pa brīdim pieķērās pie muguras, viņa nesūdzējās par stīvumu, viņa katru rītu vingroja un pēc tam aplika speciālu jostu.
Vestmans atdevās skumjām. Beidzot viņš varēja skumt, jo viņam bija paziņots par nāvējošo slimību. Jā, varbūt pārējās reizes, kad viņš savā dzīvē skumis un nevarējis savākties, salīdzinājumā nekas īpašs nebija. Tagad viņš gulēja gultā un bēdājās. Sisija viņu kaitināja ar savu priecīgumu. Mazbērni skrēja pie viņa istabā bez atļaujas, kuru viņš tāpat nebūtu izsniedzis, un rāpās uz segas, zem kuras viņš gulēja savā pelēkajā pidžamā. «Nekliedz uz bērniem! Viņi nav vainīgi, ka tu esi lupata,» Sisija aizrādīja, kad viņš dzina bērnus prom. Viņai nebija taisnība. Viņai nebija taisnība, Vestmans domāja, vai tad viņa neredzēja, cik ļoti viņam vajag viņas līdzjūtību. «Es netaisos tev līdzijust un žēlot. Tev viss ir tādā pašā kārtībā kā līdz šim, tāpēc celies augšā!» - «Es esmu nospiests. Man ir grūti. Man būs jāmirst.» - «Mums visiem būs jāmirst, bet tāpēc vismaz es netaisos tos pēdējos brīžus sačākstēt kā veca serde!» - «Veca serde...» Vestmans novilka, «tu gan zini, kas jāsaka īstajos brīžos.» - «Tev ir pārgājiens ar taviem mūža draugiem. Jā, varbūt pēdējais, neviens to nevar zināt, arī tu nevari, arī ārsts. Jūs ar Dambretu un Hortu visu dzīvi esat tikušies, un tagad tu neiesi?! Ja tu tūlīt necelsies, es pateikšu mazbērniem, ka opītis jādabū no gultas ārā, un tici man, viņi var izdomāt daudz neprātīgākas metodes par vārdisku sapurināšanu!»
Sākumā Vestmans klusi izkāpa no gultas un šļūkāja pa savu istabu pelēkajā pidžamā. Viņš aplūkoja lietas, kas bija istabā.
(Turpinājums 6. maija numurā)