Vēl mazāk ir to, kuri to spēj izdarīt laikmetīgās mūzikas repertuārā, kas vēl joprojām bieži vien atbaida ne tikai tā dēvētos vienkāršos klausītājus, bet, būsim godīgi, arī lielu daļu mūzikas profesionāļu. Tieši šāds, ieinteresēt un aizraut spējīgs mūziķis ir zviedru trombonists un vislabākajā nozīmē izpildītājmākslinieks - šovmenis Kristians Lindbergs, kurš kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga uzstājās Lielajā ģildē. Viesis, kuru pie mums Latvijā jau divreiz gadījies apbrīnot kā spēles virtuozitātē, trombona izteiksmes paņēmienu izdomā nepārspējamu izpildītājmūziķi (pelnīti dēvētu par pasaules trombonistu Nr.1!) un spilgtu instrumentālā teātra aktieri, šoreiz izpaudās visā savā radošajā daudzpusībā - arī kā diriģents un komponists.
Groteska pasaka
Es uzdrošinos nešaubīties, ka daudziem šī vakara aculieciniekiem tas paliks atmiņā kā aizraujošs piedzīvojums. Iespējams pat - impulss mūža garuma ceļojumam mūzikā. Tieši tāpēc ir lieliski, ka laimīgas sagadīšanās vai mērķtiecīga mārketinga rezultātā klausītāju pilnajā Lielajā ģildē bija neparasti daudz jauniešu un vecāku ar skolas un pirmsskolas vecuma bērniem. Tieši mazie un tīņu vecuma klausītāji, starp citu, šķita paša K.Lindberga muzikālā stāsta Kundraan īstenie adresāti, ļoti tieši atsaucoties Lindbergam, kurš ar rokmūziķa cienīgu brēcienu uzjoņoja uz skatuves un, pa vidu trombona spēlei iestarpinot īsus tekstiņus angļu valodā, vēstīja par viņa skaņdarba varoņa (precīzāk - antivaroņa Kundrāna) satikšanos ar Luciferu. (Viens otrs pat tulkoja notiekošo angļu valodu ne tik labi zinošajiem vecākiem.) Man gan šīs groteskās briesmu pasakas parodijas pietika kulminācijas brīdī, kad zālē nodzisa gaisma. Pēc tam sekojošā reprīze tikai stiepa mūzikas formu nevajadzīgā garumā, vairs nepiedāvājot neko jaunu. Toties absolūti samērīgās proporcijās un tāpēc arī tik iedarbīgs K.Lindberga un orķestra kopspēlē izskanēja viņa pats pirmais opuss Arabenne. Trāpījums desmitniekā ne tikai kā atraktīva trombona spēles iespēju enciklopēdija, bet arī atraktīvs, kolorīts, patiess un iztēli rosinošs stāsts par austrumu pasauli. Jeruzalemes pilsētas skaņu, temperamentu, īpašās spriedzes atmiņu partitūra. Savukārt Vīnes klasiķa V.A.Mocarta Divertismentā valdzināja smalkā un jūtīgā muzicēšana, kuru tikai jo dzīvāku un uzrunājošāku darīja diriģenta īpaši izceltā, kaut arī izaicinoši pārspīlētā ataka - pauzes, cezūras un citas mūzikas valodas interpunkcijas zīmes, kuras nevarēja nepamanīt. Pārspīlēti? Jā! Toties ar cik patiesu kopspēles prieku! Ar salīdzinoši atturīgu, negaidīti introvertu skatījumu K.Lindbergs savukārt uzlūkojis somu nacionālromantisma klasiķa Žana Sibēliusa Impromptu - ziemeļnieciski nostalģisko klavierminiatūru pazīstamajā autorpārlikumā stīgu orķestrim.
Cita dvēsele
Dodoties mājup, netīšām tieši aiz muguras dzirdēju jaunus puišus (acīmredzot mūziķus, varbūt - studentus) skaļi un dedzīgi spriežam: jā, Lindberga virtuozitāte ir fenomenāla. Arī muzikalitāte. Bet tā nesilda. Trūkst dvēseles. Viss racionāli, rafinēti izskaitļots. Bezpersoniski. Man tas savukārt lika aizdomāties: ko mēs īsti sagaidām no tā, ko saucam par dvēseli mūzikā? Par dvēselisku (izjustu) muzicēšanu? Kas ir un kas nav personisks mūzikā, kas pašā būtībā ir emocionāli vistiešāk, nepastarpināti uzrunājošā māksla? Man tomēr šķiet, ka kopš XIX gs. romantisma laikmeta klaji stereotipizēti uztveram to, ar ko domājam dvēseli mūzikā. Proti, ja saviļņojums ir romantisks (ja interpretācija ir romantizēta, ar tipiski viļņveidīgu crescendo - diminuendo frāzējumu un sakāpinātām emocijām), tad dvēsele ir tur klāt kā likts. Bet, ja mūzikas arhitektūra vai vēstījums uztverta no cita skatpunkta - piemēram, kā aizraujoša, radoša spēle vai savpatns dažādu kultūru krustojums, tad, protams, dvēseles tur nav! Taču K.Lindbergs pat īstajā Edvarda Grīga nacionālromantismā, diriģēdams stīgu orķestrim radīto svītu No Holberga laikiem, atradis citu, svaigu skatpunktu. Un nebūt ne pašmērķīgu. Nekas te netiek lauzts. Šajā pazīstamajā Grīga svītā, kuru tik pierasts līdz malām piepildīt ar romantismu, beidzot ir jūtams arī baroks, kas taču bijis norvēģu komponista iedvesmas avots! Beidzot baroka svītām tik tipiskās daļas - it īpaši jau dejas sarabanda, gavote, rigodons, kā arī ārija iegula barokāli īpašajā, izteiksmīgajā stīgu agoģikā un intonācijas retorikā. Tas pārliecina. Un vai tieši tas - šīs mūzikas patiesi barokālā izjūta - nav arī ļoti personisks mākslas redzējums?
Teo