Nevis nekāds, bet traģisks. Tur bija virkne tiesību normu pārkāpumu. Turklāt skolas direktore nebija veikusi visu nepieciešamo, jo bija priekšvēlēšanu laiks. Ja skolas direktore var traģisku situāciju pakārtot savām politiskajām interesēm, tad, manuprāt, šādiem politiķiem nav vietas Latvijā. Otrkārt - tas ir signāls, ka būtu jāmaina regulējums, ka skolas direktora darbs nav savienojams ar politiķa darbu.
Vēl citas mācības?
Normatīvajos aktos, ja mēs runājam par bērnu tiesību aizsardzību, viss ir ļoti skaidri pateikts. Bet prakse ir nepieņemama un slikta. Par to liecina arī 2012. gada statistika. Valsts policijā ir vairāk nekā 5800 iesniegumu par vardarbību skolā. Savukārt efektīvu mehānismu cīņai ar to vienkārši nav. Nekas netika darīts. Ja viņi saka, ka vairākus gadus problēma ir bijusi, uzskatu, ka tā ir jau skolas direktora rīcība, kas būtu jāvērtē no krimināllikuma aspekta.
Vajadzētu paredzēt kriminālatbildību?
Kriminālatbildības iespēja par to jau ir, konkrēti par Jaunjelgavas gadījumu mēs arī sūtījām vēstuli uz prokuratūru. Bet ar ļoti lielu novēlošanos tur veiktas ekspertīzes, un nodarīto kaitējumu vairs nevar konstatēt. Drīzāk tas process atgādina formālu situācijas risinājumu.
Aktuāla problēma ir medicīnas pakalpojumu pieejamība. Kāds ir jūsu secinājums par situāciju Latvijā, un kur ir lielākās problēmas šajā jomā?
Situācija veselības aprūpes jomā ir kritiska. Es citēju ministri no publikācijas avīzē: «Veselības aprūpes sistēma Latvijā ir septītā efektīvākā ES, taču finansējums trešais mazākais.» Ministre nekautrējas teikt - ja veselības aprūpes finansējums Latvijā būtu līdzvērtīgs tam, kāds ir Čehijā, Austrijā vai Dānijā, mēs varētu pretendēt ne tikai uz septīto, bet arī uz trešo vai pirmo vietu.
Ja mēs runājam par veselības aprūpes pieejamību bērniem, ir divas lietas, kas mani dara ļoti bažīgu. Arvien vairāk un vairāk parādās sabiedrības iesaistīšanās ziedojumu vākšanā. Protams, ir apsveicami, ka cilvēki solidarizējas, palīdz, bet tas ir slikts signāls valstij un nekādā veidā nerunā par labu šiem ministres paziņojumiem, ka mums ir septītā efektīvākā veselības aprūpe Eiropā. Tad man jājautā - kas ir pirms mums, un kas ir aiz mums?
Kur redzat risinājumu? Lielāku finansējumu slimnīcām?
Būtu jāvērtē finansējuma izlietojuma lietderība veselības aprūpē. Ļoti precīzi, saprotami: par ko, kas tiek maksāts. Lai ikviens varētu ieskatīties publiski pieejamā informācijas avotā un redzēt atskaiti par katru latu. Tādu pašu atskaiti gribētu redzēt par valsts budžetu, lai ikviens sabiedrības pārstāvis var redzēt, kā tiek iztērēta nodokļu maksātāju nauda. Jo ir ļoti ērti teikt, ka mums ir viens no zemākajiem finansējumiem Eiropā, bet tajā pašā laikā, kā tas tiek izlietots, mēs īsti nezinām.
Sāpīgs jautājums jau ilgu laiku ir situācija veselības aprūpes centros. Jūsu birojs tajos salīdzinoši nesen veica pārbaudes.
Mēs diezgan pamatīgi pie šī jautājuma strādājām, un mums veidojās savdabīga konfrontācija ar VM un LM. Galvenokārt pievērsāmies četriem punktiem - par sociālo rehabilitāciju, ārstniecību, veselības aprūpi un tiesībām uz dzīvi sabiedrībā. Mūsu ziņojums tika iesniegts valdībai un informatīvi arī parlamentam. Par ziņojumā minēto pārbaudi veica arī Veselības inspekcija. Viņi ir konstatējuši kaut ko ļoti līdzīgu un ziņojumā to arī min. Tikai secinājumu daļā parādās kaut kas pavisam cits. Proti, secināts, ka problēmas ir, bet nav tik traki, kā tas bija norādīts manā ziņojumā. Taču vairākās vietās inspekcija nonāk pretrunās.
Iepriekš publiski izskanēja bažas par cilvēku nozāļošanu. Nevienā dokumentā vārds nozāļošana neparādās, bet parādās tas, ka sociālās aprūpes centros bieži vien nav medicīnas dokumentu, nav attiecīgu ierakstu, nav skaidrs, kāpēc ir piemērota tā vai cita terapija. Nav vērtējuma arī par konkrētām zālēm, cik tās būtu efektīvas, vai nevajag kaut ko citu. Vairākas pretrunas un neprecizitātes inspekcijas atzinumā arī liecina, ka tā ir ļoti virspusīgi vai tendenciozi šo jautājumu aplūkojusi. Iedomājieties, atzinumā norādīts, ka vairākās iestādēs analīzes netiek veiktas atbilstoši zāļu aprakstam. Tātad veselības inspekcija konstatē, ka netiek veiktas analīzes, kā tas būtu jāveic konkrētu medikamentu ordinēšanas gadījumā. Konkrēti mēs te runājam par Leponeksu un Klozapinu.
Vai tas nozīmē, ka notiek nepamatota zāļu lietošana?
Man kā juristam, ne mediķim, tādas pārdomas rosās. Var uzskatīt, ka Valsts veselības inspekcijas atzinuma aprakstošā daļa un konstatējumi apstiprina tiesībsarga ziņojumā par valsts sociālās aprūpes centriem minēto par ķīmiskās ierobežošanas pielietošanu. Secinājumu daļā gan pēkšņi tas tā nav. Tā ir ņirgāšanās par sabiedrību un it īpaši par klientiem sociālās aprūpes centros. Tad jājautā - kā tā var būt, ka viss tiek pielietots pareizi, bet par terapijas pamatotību faktiski nav neviena ieraksta dokumentācijā?
Jūsu secinājums no tā?
Mans secinājums ir tāds, ka pilnīgi noteikti Latvija nav septītā efektīvākā valsts veselības aprūpes sistēmā. Otrkārt, manuprāt, situācija ir daudz traģiskāka, nekā sākotnēji mums šķita, jo tā vietā, lai atzītu kļūdas un rīkotos, faktiski notiek sabiedrības maldināšana. Ne mazums ir gadījumu, kur ir novārdzināti, nomiruši vai kā citādi šie klienti aizmirsti, atstāti novārtā. Nereti tas skaidrojams arī ar to, ka ir viens kopējs uz astoņiem ļoti smagiem sociālās aprūpes centra klientiem, kas ir guloši.
Ņemot vērā jūsu atzinumu un pēc tam inspekcijas komentārus, varat nosaukt, kur šobrīd ir problēmas?
Faktiski tie ir visi sociālās aprūpes centri, kur mēs esam bijuši un to konstatējuši. Turklāt apstiprinājumam ir arī Veselības inspekcijas ziņojums, kur viņi min, ka ir apsekojuši septiņus sociālās aprūpes centrus. [Problēmas ir] sociālās aprūpes centrā Rīga, filiālē Baldone, filiālē Teika, filiālēs Ropažos, Allažos, Iecavā, Kauguros, Latgales filiāles Liene klientiem. Te mēs runājam par septiņām filiālēm, septiņām centru struktūrām.
Tur pārkāpumi noteikti ir?
To pašu ir konstatējusi arī Veselības inspekcija. Tikai konstatējumos viņi raksta, ka nav ierakstu, nav skaidras ordinācijas, nav veiktas analīzes, bet pēc tam secinājumu daļā, ka principā nav tā, kā tiesībsargs ir konstatējis savā atzinumā.
Jūsuprāt, kur ir lielākā problēma? Vai arī visa sistēma ir nepareiza?
Sistēma ir stipri greiza, jo nav orientēta uz klientu kā uz cilvēku, kuram tiek nodrošināts cilvēktiesību standarts, kā arī aprūpes vai palīdzības pakalpojumi, kā tas ir citās valstīs vai kā tas izriet no starptautiskām saistībām.