Rakstu Jums atklātu vēstuli sakarā ar Jūsu Rīgas mēram neatbilstošo zemiski rupjo izrunāšanos domes sēdē, liegšanos atzīt Baltijas valstu okupāciju, necieņu pret barikāžu pasākumiem un gatavošanos vērienīgi atzīmēt «Padomju Savienības uzvaru Lielajā Tēvijas karā».
Latvijā karš nebeidzās ar hitleriskās Vācijas sakāvi 1945. gada 8.maijā! Gluži pretēji - robežas uz Rietumiem tika hermētiski noslēgtas, sākās trešā okupācija, un Latvijas tauta no jauna tika pakļauta varmācīgam teroram.
Tagadējais Uzvaras laukums bija viena no vietām, kur pēckara gados pirms izvešanām pulcējās izvedēju mašīnas. Deportācijas atkārtojās ik pa laikam, pēc Maskavai vien zināma plāna, un savu apogeju sasniedza 1949.gada 26.martā. Padomju armija steidzās «atbrīvot» mūsu zemi no visiem «naidīgajiem elementiem», lai tās virsnieki varētu ieņemt viņu vēl siltos dzīvokļus. Taču cilvēki vairs nebija tik naivi un pēc 1941.gada izvešanām nevēlējās, ka viņus tik vienkārši «sakrauj vagonos» (PSRS drošības iestāžu terminoloģijā) kā kaušanai nolemtus lopus.
Tie paši Padomju armijas veterāni, kas tagad 9.maijā maršē pa Rīgas ielām, pēc 1939.gada Staļina - Hitlera līguma vairāk nekā pusē Eiropas izplatīja un nostiprināja noziedzīgo komunistisko terora režīmu. Vardarbības ziņā (deportācijas, izvarošanas, laupīšanas) Padomju armija vairākkārt pārspēja visas citas. Ja kāds pret to mēģināja iebilst, - nonāca gulagā (A.Solžeņicins), ja paklausīgi izpildīja pavēles, - tika apbalvots (Kononovs). Paradoksāls ir fakts, ka uzvarētājvalsts PSRS Otrajā pasaules karā uzturēja vēl daudz lielākas koncentrācijas nometnes nekā hitleriskā Vācija, kas eksistēja vēl ilgi pirms un pēc vācu koncentrācijas nometņu likvidēšanas! Padomju lēģeri pēc kara, aprīdami «svaigo preci» no jaunokupētajām Eiropas valstīm, sasniedza vēl neredzētus izmērus. XX gs lielākā koncentrācijas nometne Eiropā atradās Vorkutā, bet pasaules vēsturē lielākā - Kolimā (Norman Davies, Europe at War 1939-1945. No Simple Victory)!
Patiesībā 9.maijā Sarkanās armijas veterāniem Baltijā pienāktos nožēlot grēkus, ka skrējuši cīņā ar saucienu «Za Staļina!» uz lūpām, nav sacēlušies pret šo vardarbīgo režīmu!
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas regulārās Padomju armijas daļas no Latvijas aizgāja, bet krievu militāristu veterāni uz laiku «nogāja pagrīdē». Taču beidzamajos gados viņi arvien vairāk sāk iznākt gaismā, un 9.maija svinības pārvēršas par atklātu Krievijas varas un ambīciju demonstrēšanu Latvijā.
Visiem labi zināms, ka Uzvaras piemineklim jau sen ir nepieciešama jauna, realitātei atbilstoša koncepcija, kas jānoskaidro konkursā.
Mans priekšlikums būtu - fonā aiz izspūrušās sievietes un zaldātu tēliem uzcelt MELNU SIENU, sava veida Raudu mūri, bet uz tās (ar Vēsturnieku komisijas atbalstu) iegravēt paskaidrojošu tekstu visām nākamajām paaudzēm, ko latviešu tautai nozīmēja 1939. g. noslēgtais Hitlera - Staļina pakts, pieminot visas upuru kategorijas un slāņus. Turklāt neapšaubāmi šī vieta idejiski vai telpiski jāsasaista ar Torņakalna staciju.
Ja Rīgas pašreizējai domei ir citi mērķi un tā šo situāciju grib tikai vēl vairāk saasināt, tad atbildība par to jāuzņemas Latvijas valdībai. Tai jārūpējas par jaunu pieminekļa koncepciju, paceļot to valstiskā līmenī, jo jautājums ir pārpārēm nobriedis.
Lilita Klinkerte-Stāraste, mākslas zinātniece