- Absolūta taisnība! - Skvorevičs piezīmēja.
- To neviens nedomā apstrīdēt, - Kinarevičs papildināja.
- Es pilnīgi pievienojos, - no kakta fistulā piebalsojās mājastēvs Finoplentova kungs.
- Man jāatzīst, ka es nevaru piebiedroties, jo ar mani pašu noticis kaut kas pārdabisks, - ierunājās vidēja auguma un vidēja vecuma vīrietis ar vēderiņu un pliku pauri, līdz šim nerunīgi sēdējis aiz krāsns. Visu istabā esošo skatieni ziņkāri un neizpratnē pievērsās viņam, un - iestājās klusums.
Šis vīrs bija vidusmēra muižnieks no Kalugas, ieradies Pēterpilī nesen. Savulaik viņš dienējis huzāros, nospēlējies, atstājis dienestu un apmeties laukos. Jaunākās saimnieciskās pārmaiņas bija samazinājušas viņa ienākumus, un viņš devies uz galvaspilsētu sameklēt ērtāku vietiņu. Nekādas spējas viņam nepiemita, un nekādu sakaru viņam nebija, tomēr viņš cieši paļāvies uz kāda agrākā laika dienestbiedra draudzību, kurš ne no šā, ne no tā pēkšņi bija izšāvies cilvēkos un kuram viņš kādreiz bija palīdzējis iekaustīt kāršu blēdi. Piedevām viņš paļāvies uz savu veiksmi, un tā viņu nebija pametusi: jau pēc dažām dienām viņš saņēmis kroņa noliktavu pārrauga vietu - vieta ienesīga, pat godājama, un nekādus izcilus talantus neprasa, jo pašas noliktavas pastāvēja tikai pieņēmuma līmenī un precīzi nemaz nebija zināms, ar ko tās jāpiepilda, bet izdomātas tās bija cerībā uz valsts ekonomiku.
Vispārējo sastingumu pirmais pārtrauca Antons Stepaničs.
- Kā, mans godāts kungs, - viņš iesāka, - jūs bez jokiem apgalvojat, ka ar jums gadījies kaut kas pārdabisks, proti, es gribēju teikt, kaut kas, kas stāv ārpus dabas likumiem?
- Jā, es to apgalvoju! - atbildēja mans godāts kungs, kam īstais vārds bija Porfīrijs Kapitoničs.
- Stāv ārpus dabas likumiem! - sirdīgi atkārtoja Antons Stepaničs, kam šī frāze acīm redzami bija iepatikusies.
- Tieši... jā, tieši kas tāds, kā jums labpatikās izteikties!
- Satriecoši! Kā, kungi, domājat jūs? - Antons Stepaničs papūlējās piešķirt saviem vaibstiem ironisku izteiksmi, tomēr nekas neiznāca, vai, pareizāk sakot, iznāca tikai tas, ka, redz, sak, valsts padomnieka kungs uzodis nejauku smaku. - Vai jūs, godāts kungs, - vērsdamies pie Kalugas muižnieka, viņš turpināja, - nepapūlētos izklāstīt mums šāda interesanta atgadījuma sīkumus?
(Turpinājums 15. februāra numurā)