Tā man svece nodega līdz pašam rītam. Un es jums, kungi, teikšu - vai jūs man ticat vai neticat -, bet notikās tā, ka kopš šīs pašas nakts sešas nedēļas no vietas ar mani atkārtojās viens un tas pats. Uz beigām es jau sāku pierast un pūst nost sveci, jo pie gaismas nevaru aizmigt. Sak, lai jau ņemas! Nekāds ļaunums man no tam netiek.
- Kā skatos, no bailīgajiem jūs tomēr neesat! - pusnicīgiem, pusiecietīgiem smiekliem viņu pārtrauca Antons Stepaničs. - Tūlīt redzams, ka huzārs!
- No jums jau ne nu mūžam nebūtu nobijies! - Porfīrijs Kapitoničs noteica un uz mirkli nudien bija huzāram līdzīgs. - Bet - klausieties tālāk! Pie manis atbrauc viens kaimiņš, tas pats, ar kuru mēs uzsitām lapiņu. Papusdienoja viņš, ko nu Dievs devis, norakstīja man piecdesmit rublīšu par apmeklējumu, ārā jau nakts - laiks posties. Bet man savs punktieris.
«Paliec,» saku, «pārnakšņot pie manis, Vasilij Vasiļič, Dievs dos, rīt atspēlēsies!»
Mans Vasilijs Vasiličs padomāja, padomāja un - palika. Tā nu mēs devāmies pie miera, pārpīpējām un pamuldējām - vairāk par sieviešiem, kā tas vecpuišu kompānijā piederas, pasmējāmies, protams, te skatos, ka Vasilijs Vasiličs savu sveci nodzēsis un pagriezies pret mani ar muguru, šlāfenzivol, tā teikt, arlabnaksniņ! Brīsniņu pagaidīju un pūtu nost sveci arī es. Nepaspēju ne nodomāt, kas nu tagad mūs sagaida, kad mans dārgumiņš jau saknosījies. Ka saknosījies, būtu tas mazākais, nē, šis izlien no gultas apakšas, pāriet pāri istabai, nagi noskrapšķinās pa grīdu, skurina ausis, te - kā grūž to krēslu, kas pie Vasilija Vasiliča gultas!
«Porfīrij Kapitonič,» šis ierunājas, un, vai zinies, tādā vienaldzīgā balsī, «nemaz nezināju, ka esi iegādājies suni... Kādas sugas - vai putnu suns, vai?»
«Man,» es saku, «nekāda suņa nav un nekad nav bijis!»
«Kā nav? Kas tad tas ir?»
«Kāds t a s?» es saku. «Ņem un aizdedzini sveci, pats varēsi apskatīties!»
«Vai tas nav suns?»
«Nē, nav!»
Vasilijs Vasiličs gultā sagrozījās.
«Vai tu, sasodīts, dzen vellu?»
«Nē, to nu ne.»
Dzirdu, ka viņš švirkš, švirkš sērkociņu, bet šitais - šitais ne rimstas, ne ko, kasa sānus. Uzdegas uguntiņa un... tu-tū! Nav ne miņas! Vasilijs Vasiličs skatās uz mani - es skatos uz viņu.
«Kas tie,» viņš saka, «par cunduriem?»
«Šitentas,» es saku, «ir tāds cundurs, ka vari nosēdināt pie viena sāna pašu Sokratu un pie otra Frīdrihu Lielo, šie arī nekādā galā netiks.»
Te nu es viņam visu izstāstīju visos sīkumos. Kā mans Vasilijs Vasiličs lē-ēc augšā! Kā apsvilis! Ne zābakos vairs netiek.
«Zirgus!» viņš kliedz. «Zirgus!»
Ņemos viņu atrunāt, kur nu! Brēc aizbrēkdamies.
«Nepalikšu te,» viņš kliedz, «ne minūti!... Pēc šitā te, skaidrs, ka esi traks un negudrs!... Zirgus!»
Tomēr izdevās pielauzt. Gultu gan pārvilkām uz citu istabu un visās maliņās izlikām naktslampas. No rīta, pie tējas, viņš bija rāmāks, sāka dot man visādus padomus.
«Tu, Porfīrij Kapitonič,» viņš saka, «varēji uz dažam dienām pamest mājas, var gadīties, ka šis nešpetnis atstājas.»
(Turpinājums 1. marta numurā)