«Vecīt,» es saku, «neskrien bārties, labāk pats atnāc uz šejieni! Šite,» es saku, «iet vaļā brīnumlietas!»
Vecais aiz starpsienas paknosījās un ienāca pie manis ar sveci - tieviņu, pagalam tieviņu, no dzeltena vaska, nu gan man brīnumi, uz viņu skatoties! Pats viscaur grubuļains, ausis pinkainas, acis ļaunas kā seskam, galvā balta tūbas mičele, bārzda līdz jostai, arī tā balta, un pāri kreklam veste ar vara pogām, bet kājās kažokādas zābaki, un no viņa ož pēc kadiķiem.
Šitādā skatā viņš piegāja pie svētajiem, trīs reizes ar diviem pirkstiem pārmeta krustu, iededzināja lampiņu, atkal pārkrustījās un, pagriezies pret mani, tikai noburkšķēja, sak, stāsti vaļā!
Te nu es viņam, nevilcinādamies nemaz, izliku priekšā jo pamatīgi. Visus manus skaidrojumus vecis noklausījās un - kauč vismaz vārdiņu būtu bildis! - galvu vien krata. Pēc tam viņš piesēdās, tā teikt, pie manis uz gultas un - klusē vienā gabalā. Kasa sev krūtis, pakausi un citviet un - klusē nost!
«Kā ta iznāk,» es saku, «Fedul Ivanič, kā tev rādās - vai tā kāda apmātība vai kas?»
Vecis uz mani noskatījās vien.
«Kas prātā! Apmātība! Redzējies, jā, ja pie tevis, tabakmaka, bet šite jele! Kauč to apjēdz, ka te svētas lietas! Viņam apmātību vajagot!»
«Ja nu apmātība tā nav, kas tad?»
Vecis atkal pastāvēja klusu, atkal pakasījās un visgalā saka, tikai neskaidri gan, jo ūsas viņam lien mutē:
«Ej uz Beļevas pilsētu! Bez viena īpaša cilvēka tev neviens nevarēs līdzēt. Un šis vīrs dzīvo Beļevā, no mūsējiem. Ja viņš tev gribēs izlīdzēt, vari būt laimīgs, ja negribēs - tātad nav lemts!»
«Kā lai sameklēju, nu, šo vīru?» es prasu.
«Nu, mēs tevi uz turieni varam aizsūtīt,» viņš saka, «tikai - vai tā kāda apmātība? Tā ir parādība vai zīme, tikai tev tas nav aptverams, tur tev spārniņi par vājiem. Eku, liecies tagad uz auss, ar Dieva un Kristus palīgu, es pakūpināšu vīraku, bet rītlaikā mēs parunāsimies. Rīts, kā zini, par vakaru gudrāks.»
Tad nu rītlaikā parunājāmies, bet no šitā paša, no tā vīraka, bezmaz vai nosmaku. Vecais mani samācīja, lai, ieradies Beļevā, es ejot uz laukumu un otrā bodē labajā pusē prasot pēc kāda Prohoriča, un, kad Prohoriču sameklējis, lai atdodot viņam vēstulīti. Bet visa šitā vēstulīte sastāvēja no papīra gabaliņa, uz kura stāvēja rakstīts tā:
Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā! Āmen. Sergijam Prohorovičam Pervušinam. Šim tici. Feodulijs Ivanovičs.
Bet apakšā:
Atsūti kāpostiņus, Dieva dēļ.
Patencināju vecim un, gari neko vairs nespriedelēdams, liku aizjūgt tarantasu un braucu uz Beļevu. Doma man bija tāda: kauč, teiksim, nekādas lielas nelaimes no mana nakts apmeklētāja nav, tomēr baigs gan tas ir, piedevām muižniekam un virsniekam tāds īsti nepieklājas, - kā jūs domājat?
- Vai jūs no tiesas aizbraucāt uz Beļevu? - nočukstēja Finoplentova kungs.
- Taisnā ceļā uz Beļevu! Aizgāju uz laukumu un otrā bodē labajā pusē prasīju pēc Prohoriča.
«Vai te ir, sak,» es vaicāju, «tāds vīrs?»
«Ir!» man atbild.
«Kur viņš mīt?»
«Pie Okas, aiz lauciņiem.»
«Kura mājās?»
«Savās.»
Devos pie Okas, uzmeklēju viņa māju, proti, īstenībā nevis māju, bet parastu būdu.
(Turpinājums 15. marta numurā)