Vai varat iedomāties! Kā tikai gāju tuvāk bodēm, raugi, slāj man pretim parķa šinelis un padusē nes putnu suņa kucēnu - divus mēnešus vecu, brūnā spalvā, gaišām lūpām un baltām priekšķepām. «Stāvi!» es saku mētelim. «Cik prasi?»
«A pa diviem rubuļiem.»
«Ņem trīs!»
Šis brīnās, domā, ka lielskungs nojūdzies, bet es šim asignāciju zobos, kucēnu padusē un - prom uz tarantasu! Kučieris naigi aizjūdz zirgus, un tajā pašā vakarā es jau mājās. Visu ceļu kucēns man notupēja azotē, un - kauč viens pīkstiens! Es tikai viņam: «Trezoriņ! Trezoriņ!»
Tūdaliņ viņam iedevu ēst un dzert, liku ienest salmus, noguldīju viņu un pats - žviks - gultā! Uzpūtu svecei, iestājās tumsa.
«Tā,» es saku, «sāc nu!» Klusums. «Sāc tač,» es saku, «tu, tāds un šitāds!»
Ne čiku, ne grabu, kauč vai smiekla pēc! Sāku ālēties.
«Sāc nu, ei, tū, šitentāds un tāds, un šitāds!»
Par velti mīlēts - nav un viss! Tik vien dzirdams, ka kucēns elš un pūš.
«Fiļka!» es saucu. «Fiļka, panāc, muļķa vīrs!» Šis ienāk.
«Vai suni dzirdi?»
«Nē, lielskungs,» šis saka, «neko nedzirdu,» bet pats smejas.
«Nedzirdēsi ar',» es saku, «nu vairs it nekad! Še tev pusrublis šņabim!»
«Jūsu rociņu!» šis muļķis saka un tumsā bāžas man virsū...
Prieki, es jums teikšu, ka ne izteikt!
- Vai ar to viss arī galā? - nu jau bez ironijas pajautāja Antons Stepaničs.
- Ar visiem māžiem bija cauri ka likts, nekādi satraukumi arī vairs nebija, bet - paga, paga! - šitā lieta vēl nav galā. Mans Trezoriņš pieņēmās augumā, un no viņa iznāca veikls zellis! Aste kupla, pats smags, ausis nokarājas, purslas biezas - īstens putnu suns! Piedevām vēl man ārkārtīgi pieķēries. Mūsu pusē ar medībām neiet, tomēr, ja nu suns iegādāts, jāsadabū bise arī. Kopā ar savu Trezoru sāku valkāties pa tuvīno apkārtni, reizēm nokniebjam kādu zaķi, - kā viņš šiem zaķiem dzinās pakaļ, dieviņ tu manu! - reizēm kādu paipalu vai pīlīti. Galvenais gan tas, ka no manis Trezors ne soli. Kur es, tur viņš, pat uz pirti ņēmu sev līdzi, godvārds! Šā paša Trezora dēļ viena mūsu jaunkundze lika man iet ārā no viesistabas, bet es sacēlu tādu vētru, stiklus vien cik viņai izdauzīju! Tā nu vienreiz, tas notika vasarā...
Nu, es jums teikšu, sausums bija tāds, kādu neviens ne atcerēties nevarēja, gaisā ne īsti dūmi, ne īsti migla, ož pēc sviluma, dūmaka, saule kā nokaitēta lode, bet putekļu, ka ne izšķaudīt nevar! Muti pavēruši, cilvēki tādi vien staigāja kā gatavās vārnas. Šitā visu laiku tupēt mājās galīgā noslēgtībā, pie aizvērtiem slēģiem... Man sametās garlaicīgi, jā, arī svelme bija sākusi kristies... Un es, mani kungi, devos pie vienas savas kaimiņienes. Šī kaimiņiene dzīvoja versti no manis un patiesi bija labdarīga dāma. Vēl ziedošos jaunības gados un vispievilcīgāko ārieni, vienīgi daba visai nenosvērta. Bet pie sieviešu kārtas tā nav nelaime, var sagādāt pat baudījumu... Beidzot biju aizkļuvis līdz viņas lievenītim, - grūts gan man bija šis ceļojums! Tagad nu, domāju, Nimfodora Semjonovna mani uzcienās ar brūkleņu dzērienu, ar citiem spirdzinātājiem arī, jau ķēros pie durvju tverekļa, kad piepeši aiz sētas mājas pakša noskan dipas, spiedzieni un puiku klaigas...
(Turpinājums 5. aprīļa numurā)