Paskatos atpakaļ. Ak, Tu Kungs, mans debesu valdniek! Man virsū drāžas milzīgs, sarkanbrūns nezvērs, kuru no pirmā skata nemaz par suni neturēju: rīkle vaļā, acis asinīs, spalva stāvus... Ne elpu nepaspēju ievilkt, kad šis briesmonis jau lievenī, saslējies pakaļkājās un - man taisni krūtīs, nav kur sprukt! No šausmām stīvs, ne roku nevaru pacelt, galīgs apstulbums, tikai redzu pie paša deguna briesmīgos, baltos ilkņus un sarkano mēli - visu vienās putās... Bet to pašu mirkli kā lode aizšāvās man priekšā cits tumšs rumpis: mans dārgumiņš Trezors meties mani aizstāvēt, - un, teikšu, kā zīsties iezīdās šitam, tam nezvēram, kaklā! Tas iegārdzās, nožņirkstināja zobus un atvēlās nost...
Vienā rāvienā durvis vaļā, un - es jau priekšnamā. Stāvu, kā no plaukta nokritis, ar visu augumu spiežu ciet slēdzeni, bet lievenī, dzirdu, iet vaļā izmisīgas batālijas. Ņemos kliegt un saukt palīgā, - mājās visi satraukušies. Nimfodora Semjonovna atdrāžas izrisušu bizi, pa sētu kņada, un - piepeši dzirdu: «Turi ciet, turi ciet, vārtus ciet!» Paveru durvis, tā mazlietiņ, un skatos: briesmekļa lievenī vairs nav, cilvēki ņigu ņegu drāž pa sētu, vēcina rokas, ceļ no zemes sprunguļus - jukuši, nekas cits!
«Uz sādžu! Uz sādžu aizjoza!» spiedz kāda vecene, pa vēdlodziņu izkārusies. Nācu no mājas ārā. «Kur mans Trezors, ko?» Tūlīt jau ieraugu savu glābēju. Klibodams, viscaur sakosts, vienās asinīs, viņš nāk no vārtu puses. «Kas, galu galā, te tāds ir?» es prasu cilvēkiem, bet viņi griežas pa pagalmu kā apsviluši un sauc: «Traks suns! Pieder grāfam, te vazājas jau no vakardienas.» Kaimiņos mums dzīvoja grāfs, savedis savās mājās visādus aizjūras pārbriesmekļus. Man sāka trīcēt ceļi, metos pie spoguļa paskatīties, vai tikai neesmu sakosts? Paldies dievam, nē, nekas nav redzams, tikai ģīmī, dabiski, zaļš, bet Nimfodora Semjonovna guļ uz dīvāna un klukst kā vista. To jau var saprast: pirmkārt, nervi, otrkārt, emocijas. Pie atjēgas tomēr nāk un prasa man, tā tīksmi, vai es esot dzīvs. Saku viņai, ka dzīvs un ka mans pestītājs - Trezors. «Ak,» viņa saka, «kāda cēlsirdība! Trakais suns, tātadīt, nožmiedzis viņu?» - «Nē,» es saku, «nav vis nožmiedzis, savainojis gan stipri.» - «Ak,» viņa saka, «tad šopašbrīd viņš jāšauj beigts!» - «Nu nē,» es saku, «tā es neesmu ar mieru, mēģināšu viņu sadziedēt...» Tikām Trezors sāk skrāpēties pie durvīm, es jau eju viņam atvērt. «Ak,» viņa saka, «ko jūs darāt? Viņš mūs visus apkodīs!» «Apžēliņ,» es saku, «inde tik ātri nedarbojas!» - «Ak,» viņa saka, «kā to drīkst! Jūs esat jucis!» - «Nimfulīt,» es saku, «nomierinies, uzklausi, ko saku...»
Te uzreiz viņa kā iekliedzas: «Ejiet prom, tūlīt prom ar savu riebīgo suni!» - «Aiziešu ar,» es saku. «Uz karstām pēdām!» viņa saka. «Tūlīt! Atkāpies,» viņa saka, «razbainiek, un nekad vairs neuzdrīksties rādīties man acīs. Tu pats vari kļūt traks!» - «Lieliski,» es saku, «tikai dodiet man ekipāžu, jo kājām tagad baidos doties mājās.» Viņa kā paskatās uz mani!
«Dodiet, dodiet viņam kalešu, karieti, drošku - ko grib, lai tikai drīzāk vāķās prom! Ak, kādas acis! Ak, kādas viņam acis!» Kā teikusi, tā no istabas ārā, pa ceļam kalponei pliķi, un es dzirdu, viņai atkal trieka klāt. Vai jūs, kungi, man ticat vai neticat, bet no šīs pašas dienas es ar Nimfodoru Semjonovnu pārtraucu jebkādu pazīšanos.
(Turpinājums 12. aprīļa numurā)