«Es pati arī dažkārt gāju ar «spannīti» lejā, kad mammiņa teica: «Izej ārā, uzlej liepiņai!» Liepas laistījis arī apzinīgais kaimiņš. Iedvesmojošā kundze gribēja palikt anonīma, bet atmiņās dalījās labprāt. Iestādītie kociņi ir tolaik vienpadsmitgadīgās meitenes augumā, kad viņa ar ģimeni 1944.gadā atstāj Latviju. Pie nama jau stāvējusi «melnā berta». Labam kaimiņam izdevies tēvam nodot ziņu, lai nenāk mājās. Tagad liepiņas izaugušas līdz pat viņas tēva četrstāvu nama jumtam, par kuru viņš 1937.gadā no Rīgas Būvvaldes saņēma 1.prēmiju par labāko jaunuzcelto namu. Interesanti, ka 1937.gadā, kad namu uzcēla, tā numurs bija 123, bet šobrīd - 312.
Rajons vidusšķirai
Līdz 20.gadiem Latvijā necēla neko. Bija jātiek galā ar Pirmā pasaules kara sekām. Teikas rajonu sāka apbūvēt 1929.gadā, un 10 gadu laikā tur tapa vairāk nekā 600 ēku - pārsvarā divstāvu mazģimeņu nami ar 4-6 dzīvokļiem. Saimniece atceras Teiku kā sava laika jauno rajonu, bet ne bagātniekiem. «Vidusšķirai» - dzīvoklis maksāja 45 latus. Tēva namā dzīvoja zobārste, skolotāja, audēja, mednieks. Dzīvokļi esot labi īrēti, jo cilvēkiem pievilcīga šķitusi gandrīz visos dzīvokļos iebūvētā meitas istabiņa. Tur ērti varēja izmitināt vecākus.
Teika ir īpaša kā unikāls funkcionālisma celtņu ansamblis. Par rajona harmoniskajiem vaibstiem lielā mērā var pateikties arhitektam Teodoram Hermanovskim - tikai starp Brīvības gatvi un Lielvārdes un Biķernieku ielu vien pēc viņa projektiem uzceltas 58 mājas. Arhitektūras speciālisti kā īpaši spilgtus funkcionālisma stila paraugus izceļ namus Laimdotas ielā 30, Burtnieku ielā 21, Pēkšēna 11 u.c. Sākotnēji jaunuzcelto māju rajonu ar nacionālā romantisma garā nosauktajām ielām dēvē aprakstoši un sadzīves izrunai visai neparocīgi: «Dzīvojamo namu kolonija Brīvības ielā.» Par jaunbūvi bija atbildīgs kooperatīvs Savs stūrītis. Tagadējo nosaukumu Teika iegūst tikai 1937.gadā, kad pēc T.Hermanovska projekta uzceļ kinoteātri Teika, kas tiek uzskatīts par funkcionālisma šedevru. «Savā laikā tas bija moderns un skaists» - uz kinoteātri pāri smilšainajam Zemitānu laukumam vedusi iemīta taciņa. Kino pēdējos agonijas gados XX gs. 90.gados viss kinoteātra «modernums un skaistums» bija kā ar roku atņemts un retajiem dīvaiņiem, kas gribēja redzēt filmu, piedāvāja vietu norobežotā zāles stūrī, kur pārējā daļā smakoja pirmās humpalu kaudzes. 1934.gadā Teikas apbūve paplašinājās tālāk aiz Lielvārdes ielas, izveidojās Kuršu, Zemgaļu, Krivu u.c. ielas. Saimnieces atceras, ka Brīvības gatves jaunbūvju apkaimē vienlaikus bijušas arī īstas lauku saimniecības. Viens kaimiņš braucis vēl ar zirga pajūgu, tikai vēlāk parādījušies moderni zili autobusi. Bērnu prieki bijuši tikties pie brūnās «kaku mājas» Džutas ielā un tad iet vizināties ar ragutiņām uz Biķernieku mežu vai gaidīt uz stūra tēti, lai izdiņģētu kādu santīmu bonbongām. Teikas lielā krustojuma tagadējā benzīntanka vietā atradās saldumu kiosks ar bērna acīm - milzīgiem kakao maisiem.
Teikas kontrasti
Teika šodien? Laba aura. Priekšstats kā par dzīvei patīkamu, drošu vietu. Demokrātiski to pašu zemi min «koju» studenti ar savrupmāju īpašniekiem. Teika nav respektablais Mežaparks, nav rada arī Grīziņkalna vai Pārdaugavas nomales romantikai. Pat ja Teika nav droša, Jāņos no slēgtas kāpņutelpas nozagta riteņa mieles labi spēj slāpēt pastaiga pa ziedošo savrupmāju rajonu. Dārzu oāze ar seniem milzīgiem bērziem, liepām, kastaņām un vienkāršām latviešu puķēm. Visdievīgāk ir, kad zied ceriņi. Patīkami, ka Teikas harmonisko formu valdzinājums bijis tik liels, ka neviens mūsdienu būvnieks nav kritis kārdinājumā iecelt pa vidu kādu briesmīgu «modernu kūku». Iekārojami ir arī dzīvokļi Staļina laika celtnēs. Tiek celta jaunā Teika. Bet tiem, kam nav nekāda priekšstata par Teiku, jāuzsver, ka ir divas Teikas. Viena - tā dinamiskā ap Brīvības gatvi, kur rīdzinieki kā pēc pulksteņa sešās joslās brauc iekšā un ārā no Rīgas uz laukiem, kur nemitīgi kauc ātro palīdzību signalizācija, un kur motociklisti, sajutuši brīvības garšu, rēcina motorus. Otra - tā klusā, teiksmainā. Pasaule pasaulē.