Tas, kas šobrīd notiek Ukrainā, ir ģeopolitisks karš. Jo Rietumi grib it kā atraut no Krievijas tās vēsturisko daļu, ar kuru tai saistās vēsture, valoda, kultūra utt. Krievija ir stingri nolēmusi, ka Ukrainu neatdos. Mēs labi zinām, ka bez Ukrainas Krievija nav Krievija. Turklāt Rietumiem nav absolūti nekādu sviru, paņēmienu, līdzekļu, lai panāktu savu.
Situāciju sarežģī tas, ka Ukraina ir tik neviendabīga. Tur ir ļoti daudz cilvēku ar dažādu vēsturisko atmiņu. Vieniem tā saistās ar dzīvi zem krievu varas, citiem - zem poļu, vēl citiem - zem Austroungārijas utt.
Saspīlēto situāciju sākotnēji izprovocēja tas, ka nu jau gāztais prezidents Janukovičs atteicās parakstīt sadarbības līgumu ar ES.
Manā skatījumā tas varbūt ir pat liels pakalpojums Eiropai. Es uzskatu, ka Ukraina ir ļoti negatava Eiropai. Ukraina ir ļoti tāla no demokrātiskās Eiropas, īstenībā vairākums ukraiņu nemaz nezina, ko nozīmē būt Eiropas Savienībā. Tagad pie viņiem brauc naudas aizdevēji, bet viņi nemaz neapjēdz, ko tas nozīmē - savilkt jostu, pildīt SVF prasības.
Varbūt problēma, ka Eiropā pārlieku steidzās ar Ukrainas integrāciju Rietumu pasaulē?
Amerikāņi jau krietni sen sāka aktīvi runāt par to, ka Ukrainai vajadzētu iestāties NATO. Iepriekš bija visādi apgalvojumi, ka bijušās PSRS teritorijas nekad nebūs NATO valstis. Labi, mēs iestājāmies, poļi iestājās, viss sociālistiskais bloks, bet tad, kad ķērās pie Ukrainas, tad gan krieviem bija spalvas gaisā, turklāt tas notika laikā, kad amerikāņi sāka runāt par ieceri būvēt pretraķešu aizsardzību pret Irānas kodolieročiem, bet principā visiem bija skaidrs, ka tas ir pret Krieviju. Amerikāņi un Rietumi nemitīgi krievus provocēja. Jā, viņiem ir savas nacionālās intereses, bet arī krieviem ir nacionālās intereses, un es domāju, ka tas būtu jārespektē. Turklāt nemaz nebija tā, ka paši ukraiņi gribētu būt NATO dalībvalsts. Līderi varbūt jā, bet tauta nebija tik dedzīga iestāties. Ņemsim vērā to, ka lielākā daļā Ukrainas armijas, militārā sistēma, ir lielā mērā padomiska, un tur nekādas lielas reformas nav notikušas. To mēs arī redzam tagad.
Neviens arī publiski nerunā par to, ko Ukraina zaudētu, ja Krievija sāktu lietot sankcijas pret Ukrainu. Jo Rietumiem nav tik daudz naudas, ko iedot Ukrainai, lai kompensētu visus iespējamos zaudējumus. Turklāt Ukrainā, pēc Leonīda Kravčuka vārdiem, kādi 150 tūkstoši iedzīvotāju ir nodarbināti rūpnīcās, kas ražo produkciju Krievijai. Ko šie 150 tūkstoši darīs, ja ražotnes apturēs? Ja tuvināšanās Rietumiem notiktu pakāpeniski, varbūt paši ukraiņi to gribētu, bet tam ir vajadzīgs laiks.
Tagad sanāk, ka Krievijas karaspēks, kurā pārsvarā ir krievi, iet pret Ukrainas karaspēku, kurā arī pārsvarā ir krievi...
Tur ir dažādu tautību pārstāvji. Bet es neticu, protams, nedod Dievs, ka ukrainis ar krievu varētu viens otram šaut virsū. Man grūti tam noticēt.
Ja jautājums ir par Krievijas karaspēku, tad tur nav papildus ievesta krievu armija, tur ir iesūtīti kaujinieki. Visus tracina tas, ka parlaments deva atļauju Putinam ievest karaspēku, ja vajadzēs (tas ir šausmīgākais signāls visai cilvēcei XXI gadsimtā), bet tas jau nav izdarīts, tas ir tikai tāds bieds, kas diezgan daudzas karstas galvas Ukrainā varbūt atvēsināja. Es domāju, ka lielā mērā tas ir pašmāju vajadzībām. Jo tas, kas notiek pašā Krievijā, arī ir drausmīgi. Tāpēc droši vien ir tāda muskuļu izrādīšana.
Miers šobrīd ir visai trausls...
Principā ir tā, ja ukraiņu labējo līderis Jarošs nebūtu atnācis uz Maidanu, kā viņš teica, mirt un ja viņa cilvēki nebūtu līduši uz ambrazūru gatavībā mirt, un nebūtu to daudzo kritušo, varbūt Janukovičs vēl šobrīd sēdētu savā greznajā pilī un nekas tur tāds nenotiktu. Bet tieši tas, ka bija tik daudz cilvēku, kas bija gatavi mirt par to, lai Ukrainā beigtu valdīt korumpētais režīms, izšķīra visu. Ja tu esi gatavs tikai šaut un neesi gatavs mirt, tad tam, kurš ir gatavs šaut un mirt, tam ir pārspēks. Un tas bija arī Maidanā.
Kā vērtējat bijušā prezidenta Janukoviča mukšanu uz Krieviju?
Kas man cilvēcīgi riebj - ka Krievija tur to Janukoviču, kurš apzaga savu tautu, un tas, ka ANO nolasīja šī nelieša vēstuli, un uzdot viņu par leģitīmu Ukrainas prezidentu, tas ir tas riebīgākais visā šajā situācijā. Viņš ir jāatdod ukraiņiem un jāliek cietumā.
Paskatīsimies uz Ukrainas notikumiem no savām pozīcijām. Kā mums rīkoties? Rietumi runā par sankcijām, bet skaidrs, ka gāzesvadu neviens negrasās aizgriezt.
Es domāju, ka Latvijai vajadzētu runāt ES balsī. Eiropa nav vienota, tā ir taisnība, piemēram, tagad runā par to, ka vajadzētu ieviest ekonomiskas sankcijas pret Krieviju. Bet es šodien lasu angļu avīzes, un viņi saka: «No way!» Ja lietos sankcijas pret krievu miljardieriem, kas tur naudu Londonas bankās, būs baigie zaudējumi, un cilvēki tomēr domā, kā tas būs no praktiskās puses. Neviens negrib ekonomiskus zaudējumus Ukrainas vai Krievijas dēļ.
Mēs esam ES dalībvalsts, tāpēc mums jābūt vienotiem, nevis jālien ārā ar kaut kādiem saviem paziņojumiem un jāsarežģī attiecības ar Krieviju.
Es domāju, ka ir arī zināms labums no visas tās situācijas, domāju, ļoti ilgu laiku neviens Latvijā neķersies pie nacionālo minoritāšu skolu likvidēšanas. Daudzi, kas to gribētu darīt, padomās, kādas varētu būt sekas un iespējamās provokācijas.
Tā bija šausmīgi liela kļūda, ka Latvijas krievus pataisīja par svešiem. Tā ir ļoti bīstama kļūda. Un mēs redzam - ja Krievija paliek tādās staļiniskās pozīcijās, izraisīt Latvijā kādu provokāciju būtu ļoti viegli. Labojam to kļūdu un beidzam runāt, ka slēgsim nacionālo minoritāšu skolas un ka mums pārāk daudz nepilsoņu. Neko neiegūsim, ja viņi, sevišķi tagad, sāks pieņemt Krievijas pilsonību, ja to sāks izsniegt ar atvieglotiem noteikumiem. Šī ir ļoti bīstama situācija Latvijai.
Tas nozīmē, ka Ukrainas notikumi varētu ietekmēt arī mūsu politiku retorikas ziņā - tuvojas 16. maijs, vēlēšanas, varētu mainīties attieksme pret SC, Nacionālo apvienību?
Protams, Nacionālā apvienība un tie spēki, kuriem ir vienalga, kādas ir mūsu attiecības ar Krieviju, jeb, pareizāk sakot, kuriem ir «jo sliktāk, jo labāk», viņi to izmantos. Kas attiecas uz SC, tas staigā pa ļoti plānu ledu un ļoti rūpīgi, vismaz vadošie politiķi, izvēlas, kā formulēt visu to, kas notiek Krimā.