Valdības darbakārtībā nonācis Ārlietu ministrijas (ĀM) sagatavots informatīvais ziņojums par nepieciešamību pārdalīt līdzekļus starp dažādām izdevumu pozīcijām. Runa ir par tēriņiem, kas saistīti ar Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības padomē nākamgad. Iepazīstoties ar dokumentu, prātā nāk izteiciens, kura sastāvdaļas tiek mainītas atbilstoši vajadzībai, - «ja ... nebūtu, to vajadzētu izdomāt». Šajā gadījumā - ko daļa no budžeta naudu tērēt gribētājiem darītu, ja nebūtu Latvijas prezidentūras pusgada?
Raugi, sākot lasīt ziņojumu, šādu cinisku pārdomu nav. Tātad ir gandrīz 1,5 miljoni eiro, kas nepieciešami, lai izveidotu, piemēram, «infrastruktūru drošu sakaru un dokumentu aprites nodrošināšanai» Latvijas vēstniecībās Ungārijā un Nīderlandē. Labi - prezidējošās valsts statuss droši vien nozīmē arī, kā mūsdienās saka, sensitīvas informācijas apjoma palielināšanos, un būtu muļķīgi, ja šajos sešos mēnešos notiktu kādas mulsinošas «noplūdes». Lasām tālāk. Vēl nauda tērējama ... vēstniecību ēku Čehijā un Austrijā hidroizolācijai, kāpņu telpas jumta nomaiņai vēstniecības ēkai Vācijā, pārstāvniecības ANO (Ņujorka) fasādes remontam utt. Dārgie draugi! Goda vārds - nav žēl, ka mūsu diplomāti strādās izskatīgākā un omulīgākā vidē, bet kāds tam sakars ar prezidentūru? Tad tā arī pasakiet, ka citādi nepieciešamos līdzekļus izlūgties nevar un tad nu nauda ir «pabāzta» zem izdevumiem, kas saistīti ar prezidentūru, jo kurš gan uzdrošināsies pīkstēt pret tik valstiski nozīmīgu tēriņu sadaļu.
Līdzīgi ar citu ĀM sagatavotu dokumentu - Attīstības sadarbības politikas plānu 2015. gadam. Konteksts ir tāds, ka Latvijai kā dažādu starptautisku organizāciju dalībvalstij ir saistības atbalstīt, tostarp finansiāli, dažādus projektus valstīs, kuru attīstības līmenis tiek uzskatīts par zemāku. Un, ja populistiski neklaigājam, ka Latvijā viss ir tik slikti, ka nevaram ne eiro kādam citam atvēlēt, tad mūsu dalība ir, ja ne gluži ar dziļu prieku, tomēr atbalstāma. Tomēr, ja paveramies, kam nauda tiek tērēta, rodas kārdinājums atkal teikt, ka - ja nebūtu šo starptautisko saistību, tās vajadzētu izdomāt. Naudas tērēšana projektiem Moldovā, Ukrainā un Gruzijā - lai nu būtu, jo galu galā minētās valstis paudušas kaut cik rietumniecisku ģeopolitisku orientāciju. Bet - vismaz 50 000 eiro projektiem Centrālāzijā, kas nedz izceļas ar cieņu pret demokrātiju vispār, nedz tiesiskumu (t. i., šo valstu valsts pārvaldes mācībām tērētā nauda, atvainojos, ir zemē nomesta)? Nu, var jau saprast - šaurs konsultantu un NVO loks ar šādiem projektiem pieklājīgi nopelna, un ko gan viņi, lāga ļaudis, darītu, ja šādu starptautisku saistību Latvijai nebūtu?
Izsakoties samiernieciskāk: tā ir slikta budžeta veidošanas prakse (arī iepriekš jau aprakstītās t. s. partiju kvotas), kad, pēc resora X domām, nepieciešamas izdevumu pozīcijas, par kuru atbalstīšanu resoram ir pamatotas šaubas, mēģina kaut kā iedabūt budžetā «pa sētas durvīm».
Interesanti būs vērot, kādus tēriņus valsts pārvalde pamanīsies iekļaut, piemēram, Latvijas Republikas simtgades svinību programmas tāmē...