Protams, var piekrist, ka pastāvošie aizliegumi šajā jomā ir dažādu atbildīgo valsts dienestu nespējas demonstrēšana. Ir taču vieglāk noteikt, ka cigaretes tirgū pārdot nedrīkst vispār, nekā kārtīgi izkontrolēt: kurš ir kārtīgs tirgotājs, bet kurš pārstāv «spirķik, vodka, sigareti» brigādi. Tiesa, pat neraugoties uz pašreizējo tirdzniecības aizliegumu, vismaz Rīgā šie puiši nav pazuduši - tas liecina tikai par to, ka likuma sargi īpaši netiek galā ar šādiem darboņiem pat tad, ja viņi nav jāatšķir no legālajiem tirgotājiem.
Taču galvenais jautājums ir par ko citu. Ir skaidrs, ka valstī ir krīze, ka ekonomika ir jāatbrīvo no dažādiem šķēršļiem, ka biznesam ir jāļauj strādāt, jārada darbvietas utt. Var jau būt, ka nav nekas slikts, ja cigaretes ļaus tirgot līdzās pašmāju dārzos izaudzētajiem tomātiem un no siltām Dienvidu zemēm atvestiem arbūziem. Iespējams, nebūtu īpaši briesmīgi, ja dažā labā lauku sētā tirgotu «pašbrūvēto», kaut gan ir skaidrs, ka atbildīgajiem dienestiem būtu nevis jāsamazina, bet jāpalielina sava darba izmaksas, lai spētu kontrolēt, kurā sētā darināto kandžu var dot cilvēkiem, bet kuru labāk izmantot, piemēram, krietni vien industriālākiem nolūkiem. Vai varbūt visi jau ir aizmirsuši tos laikos, kad Latgalē cilvēki saindējās no apšaubāmas kvalitātes alkohola, lai gan tā tirdzniecība ir aizliegta. Turklāt, kurš gan noteiks to, kādam standartam ir jāatbilst kandžai?! Vismaz šīs dziras «speciālisti» apgalvo, ka kandžu varot izdzīt no teju visa.
Protams, ir jālikvidē absurds, ka mazajās lauku sētās taisīto vīnu drīkst degustēt, bet ne pārdot, un šajā jomā izmaiņām ir jābūt. Taču, risinot šo jautājumu, nedrīkst pieļaut, ka dažāda veida šobrīd ierobežota tirdzniecība aiziet pašplūsmā un visi drīkst tirgot visu un visur.