Iespējams, nekad pēdējos desmit gados novembra mēnesis ar tradicionālajām 11. un 18. novembra svinībām nav noritējis ar tik nomākušos ārpolitisko fonu. Neatkārtošos, pieminot dažādos pašmāju un ārvalstu amatpersonu un ekspertu brīdinājumus par Krievijas radītajiem riskiem Rietumiem kopumā un Latvijai atsevišķi. Neviena no šīm analīzēm nav uzskatāma par pārāk nervozu un nevajadzīgu, tomēr tām, manuprāt, ir kāds būtisks trūkums. Proti, tajās nolasās cerība, ka šī «melnā strīpa» ilgs pusgadu, labi, gadu, attiecīgi ir jāmobilizējas un šis periods, kā mēdz teikt, jāpārdzīvo. Baidos, ka šī robeža laikā ir iezīmēta pārāk optimistiski.
Šādā kontekstā der iepazīties ar Krievijas ekspertu izdevuma Pro et Contra šā gada apvienoto 3.-4. numuru (kaut vai intelros.ru interneta vietnē). Jāuzsver, ka autori ir rietumnieciski orientēti, par Putina režīmu nepārprotami skeptiski noskaņoti ļaudis. Tomēr atšķirībā no daudziem Kremļa kritiķiem, kuri turpina sevi uzmundrināt, apgalvojot, ka «tā ilgstoši turpināties nevar», Pro et Contra eksperti - lai kā viņiem tas nepatīk - nelolo ilūzijas. Apkopojot publikāciju tēzes, esence būtu šāda.
Pirmkārt, konflikts ar Rietumiem notiktu arī bez agresijas Ukrainā. Citiem vārdiem sakot, pat ja situācija Ukrainā normalizēsies (mūsu izpratnē), tas nenozīmēs Krievijas piekāpšanos, savu kļūdu atzīšanu.
Otrkārt, pēdējā desmitgadē Krievijā izbūvētā varas sistēma ir tāda, ka Vladimirs Putins mūsu kaimiņvalsti pilnīgi oficiāli un leģitīmi (uzvarot «vēlēšanās») vadīs līdz 2024. gadam (vismaz). Un nebūs nekādu «galma apvērsumu», elites šķelšanās utt.
Treškārt, pat ja Rietumi saglabā vienotību sankciju jautājumā, to modelis saglabājas, Krievijas ekonomikas inerce (lielā mērā tāpēc, ka šī ekonomika strukturāli sarežģīta) ir tāda, ka sankcijas Krievijas ekonomiku reāli sāks ietekmēt tikai pēc 3-5 gadiem. Mēs varam līksmi lasīt par rubļa vērtības kārtējo kritumu un mierināt sevi ar domu, ka tieši ekonomiskā situācija liks Kremlim uzvesties adekvātāk - paši Krievijas eksperti tā nedomā.
Tas viss izklausās nomācoši, bet diemžēl šī cilvēciski saprotamā reakcija neko nelīdz. Līdz ar to valsts drošības un ekonomiskā politika ir jāveido, rēķinoties, ka situācija ir mainījusies uz ļoti ilgu laiku. Tas nozīmē - mazāk retorikas (piepaceltā tonī ilgi neparunāsi - pats nogursi un citiem apniksi...), vairāk aukstasinīga aprēķina. Tas prasīs ļoti daudz no Latvijas elites. Viena lieta publiski šausmināties, nosodīt un vīstīt dūrītes, cita - beigt iekšēji ķīvēties un piekopt savtīgu politiku. Nepietiks ar «savākšanos» uz prezidentūras ES pusgadu. Notiekošais Krievijā nav izdevīga tēma priekšvēlēšanu debatēs; tā ir realitāte, kurā dzīvosim tuvāko desmitgadi.