Jāizskaidro bīstamās situācijas

Dievs patiesi man stāvēja klāt, ka viss nebeidzās letāli, bet vien ar ģipsī pavadītu vasaru. Protams, tas nav vienīgais negadījums, kas mani piemeklēja, un uzskatu, ka viss notika galvenokārt neapdomības dēļ. Vecāki bija aizņemti darbā, un mēs, bērni, dienas vadījām savā vaļā, tiekoties ar mammu un tēti vien ēdienreizēs. Esmu ģimenē jaunākā no trim bērniem, un acīmredzot vecāki domāja, ka lielie jau man visu ierādīs. No vienas puses, bijām drošāki, agrāk kļuvām patstāvīgi. Piemēram, sešu gadu vecumā es varēju viena atbraukt uz Rīgu ar vilcienu teju 100 kilometrus, pārsēsties tramvajā, atrast adresi, kur dzīvo mani radinieki, un tas nešķita nekas ārkārtējs. Tagad, ja Grieta viena brauc no Jūrmalas uz Rīgu, viņa piezvana, iekāpjot vilcienā un kad ir ieradusies galapunktā, tā mums sarunāts. Esmu izskaidrojusi, kā rīkoties situācijās, ja uzrunā svešinieks, ja draud ar nazi un prasa naudu un telefonu, - viss jāatdod un, tiklīdz iespējams, jāmeklē palīdzība, kā arī, ka jāpastāsta vecākiem, ja skolā dara pāri. Ne tāpēc, ka pasaule būtu kļuvusi ļaunāka, kaut gan, jāatzīst, mūsdienās garīgi slimo cilvēku daudzums, kas neatrodas ārstniecības iestādēs un var citus apdraudēt, varētu būt lielāks nekā manā bērnībā, bet gan tāpēc, ka zinu - neapdomība un neziņa var dārgi maksāt!»