Vispirms jāatgādina, ka spriedums nav publiski pieejams, līdz ar to detaļas plašākai sabiedrībai, un mums tai skaitā, nav zināmas. Ja lieto to informāciju, kas ir mūsu rīcībā, gribētu teikt, ka jāņem vērā vairākas lietas. Piespriestais sods atbilst tam regulējumam, kāds bija spēkā nozieguma izdarīšanas laikā. Šobrīd normas ir mainītas, soda sankcijas kļuvušas bargākas, tātad mēs varam teikt, ka likumdevējs problēmai kā tādai ir pievērsis uzmanību. Bet, atkārtoju, tiesneses piespriestā sankcija ir tā regulējuma ietvaros, kāds bija spēkā nodarījuma izdarīšanas laikā.
Otrkārt, jāņem vērā arī tas, ka, spriežot pēc publiskajā telpā pieejamās informācijas, apsūdzības uzturētājs, prokurore, ir prasījusi šādu, daudzu cilvēku ieskatā pārāk maigu sodu. Ja apsūdzība tā rīkojas, tiesnešiem ir diezgan problemātiski atrast argumentus, lai piespriestu bargāku. Cik var noprast, tad tiesnese piesprieda bargāko sankciju tajās robežās, kādās pieprasītais sods vispār pieļauj. Respektīvi, noteiktais sods nav pats vieglākais no tā, kas bija piemērojams atbilstoši likumam. Un te mēs nonākam līdz trešajam aspektam - komunikācijai. Proti, šobrīd sabiedrības uzmanība koncentrējas uz tiesnesi, kura, ņemot vērā tiesas sēdes slēgto raksturu un to, ka arī spriedums būs pieejams tikai tiesvedības dalībniekiem, objektīvi neko daudz skaidrot nevar. No šī viedokļa, manuprāt, prokurorei vajadzētu labāk komunicēt ar sabiedrību, skaidrot savu rīcību.
Juridiskā komisija jaunnedēļ sanāks uz sēdi, lai vērtētu šo gadījumu. Ļoti praktiski vērtējot - kas būs apspriežamais objekts?
Divi virzieni. Pirmkārt, mēs kopumā analizēsim pašreizējo regulējumu, sodu politiku attiecībā uz šāda rakstura noziegumiem. Otrkārt, kā zināms, Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors ir uzdevis Kurzemes tiesas apgabala prokuratūras virsprokuroram pārbaudīt Liepājas tiesas sprieduma likumību un izvērtēt Liepājas prokuratūras prokurores rīcību šajā lietā. Tātad būs ziņojums, pieļauju, kaut kad vēlāk - ne nākamnedēļ, jo pats spriedums būs pilnībā pieejams 20. jūlijā, un prokuratūrai arī būs nepieciešams laiks. Tā kā arī šim ziņojumam varētu būt slēgts raksturs, iespējams, Juridiskā komisija rīkos slēgtu sēdi, lai jau vērtētu tālāk un varbūt spriestu par nepieciešamību veikt vēl kādus grozījumus regulējumā.
Atgādināšu, ka arī Tieslietu ministrija vērtēs šo gadījumu, tas nonācis arī Valsts prezidenta uzmanības lokā.
Ja pareizi saprotu, konkrētajā gadījumā mēs saduramies ar problēmu, ka regulējumā ir nošķīrums starp seksuālu vardarbību, piemēram, izvarošanu, un pavedināšanu netiklībā. Ja situācijā, kad iesaistīti ir tikai pieaugušie, tiešām varētu likties, ka vienu «mētelīša virinātāju» nevajag likt uz ilgiem gadiem cietumā, tad situācijā, kad cietušais ir nepilngadīgs, šī nošķīruma loģika vairs neliekas pareiza.
Es piekrītu. Jo vardarbība - it īpaši ja runa ir par nepilngadīgajiem - ir ne tikai fiziska, tā var būt arī morāla, un arī ar ļoti smagām sekām. Iespējams, ir situācijas, kad šāds nošķīrums patiešām nav pamatots.
Ir viedoklis, ka šādu dzimumnoziegumu gadījumā ieslodzījums cietumā ir mazefektīvs, jo runa ir, vienkāršoti izsakoties, par slimu psihi. Un ir viedoklis, ka jebkurā gadījumā šādi cilvēki ir jāizolē.
Ļoti smags jautājums. Mēs esam pieprasījuši informāciju no Valsts probācijas dienesta (VPD) par cilvēkiem, kuri tiesāti par dzimumnoziegumiem un kuri atrodas dienesta uzraudzībā. Dienesta dati liecina, ka no kopumā 406 analizētajiem gadījumiem, kuros personas VPD uzraudzībā nonākušas par dzimumnoziegumiem, 4% jeb 17 gadījumos noziedznieki dzimumnoziegumus veikuši atkārtoti.
Šāds recidīva līmenis ir augsts vai tieši otrādi - zems?
Dienests norāda, ka patlaban nav pamata uzskatīt, ka Latvijā dzimumnoziedznieki recidivē vairāk nekā citās pasaules valstīs, jo pagaidām Latvijas situāciju iezīmējošie skaitļi ir vairāk nekā par 50% zemāki nekā, piemēram, ASV, Kanādas un Lielbritānijas līdzīgos pētījumos. Ar dzimumnoziedzniekiem strādā īpaši apmācīti dienesta darbinieki, kas ir apguvuši gan teorētiskās zināšanas par to, kāpēc cilvēki veic dzimumnoziegumus, kas raksturo dzimumnoziedznieku un kāda ir nozieguma ietekme uz upuri, gan arī metodes dzimumnoziedznieku uzvedības mainīšanai. Šie speciālisti savā darbā izmanto arī specializētu dzimumnoziedznieku riska un vajadzību novērtēšanas instrumentu, kas palīdz precīzāk un savlaicīgāk identificēt dzimumnoziedznieka recidīva risku un tā rašanās cēloņus.
Ja šādi cilvēki atrodas brīvībā, skaidrs, ka katram policistu klāt nepieliksi. Labas perspektīvas ir elektronisko uzraudzības aproču projektam, bet pieļauju, ka dzimumnoziedznieku gadījumā arī tas nebūtu risinājums. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka, ja šādus cilvēkus vienkārši ieliek cietumā, tad, viņiem no tā iznākot, arī būtiski nekas viņu domāšanā nebūs mainījies.
Ja mēs pieņemam, ka cietums šādos gadījumos nav instruments, tad varbūt jautājums ir par to, cik efektīvi strādā citas metodes? Cik reāli valsts spēj iedarboties ar ārstēšanu, uzraudzību?
Redzat, es negribētu teikt nevienu sliktu vārdu par Probācijas dienestu. Viņi dara, ko var, savu iespēju robežās. Skaidrs, ka dienests ir novājināts. Atcerieties, bija periods, kad viņiem pat nebija apdrošināšanas, lai gan šajā darbā bīstamības elements ir nepārprotams. Mēs divus gadus cīnījāmies, lai viņiem pieliktu klāt kādu simbolisku naudiņu...
Varu tikai teikt, ka šis problēmu loks - kā nodrošināt patiešām efektīvu uzraudzību un šādu cilvēku, ja vēlaties, izmainīšanu, attiecīgā sodu politika - tiek aktīvi apspriests visā Eiropā, jo, atkārtošu, visus, to skaitā sabiedriskās domas vairākumu, apmierinošus risinājumus atrast grūti.