Es varētu teikt, ka diezgan viennozīmīgi. Un, ja mēs skatāmies aptauju datus, kas veikti ilgstošā laika posmā, patiesībā tas ir redzams visus pēdējos gadus, ka lēnām un pamazām, brīžiem ar pārkritieniem, bet tomēr ir vērojama sabiedrības noskaņojuma uzlabošanās. Atbildot uz jautājumu, «kāds Latvijai bija šis gads, labāks, sliktāks vai tāds pats kā iepriekšējais?», redzam, ka decembrī katrs ceturtais sacīja, ka šis ir bijis labāks gads nekā iepriekšējais, bet tikai 18%, ka sliktāks. Savukārt, ja skatāmies, kā bija 2011. gada decembrī, tad katrs trešais teica, ka gads ir bijis sliktāks nekā iepriekšējais, bet 2010. gadā tā domāja 38%. Nemaz nerunājot par 2009. gadu, kad 79% teica, ka gads ir bijis sliktāks. Citiem vārdiem sakot, mēs redzam, ka no gada uz gadu, kaut arī lēnām un pamazām, iedzīvotāju noskaņojumam ir tendence uzlaboties. Vēl izteiktāk uzlabojas iedzīvotāju prognozes par to, ko mums var nest nākotne. Šeit šobrīd redzam jau ļoti izteiktu optimismu. Šī gada decembrī 35% domāja, ka nākamais gads būs labāks, un tikai 10% sagaidīja, ka tas būs sliktāks. Šos mērījumus sākām 1999. gadā, un jāsaka, ka šis ir labākais rādītājs kopš 2004. gada. Kopumā kopš 1999. gada ir bijuši tikai vēl trīs gadi, kad sabiedrība nākotnē ir raudzījusies optimistiskāk nekā uz iepriekšējo gadu - tie bija 2002., 2003. un 2004. gads.
Vai līdz pašvaldību vēlēšanām ir gaidāmas izmaiņas partiju reitingos?
Maz ticams, ja runājam par nacionālā līmeņa partiju reitingu. Es neredzu skaidrus priekšnoteikumus, kas varētu ļoti būtiski pamainīt pašreizējo partiju popularitātes konfigurāciju. Protams, vienmēr iespējamas ārkārtējas situācijas vai skandāli. Tomēr, ja neapsveram šādas iepriekš neparedzamas lietas, tad būtiskas izmaiņas partiju reitingos nav gaidāmas. Vēl vairāk, kādreiz varbūt nav redzamas lēcienveidīgas izmaiņas, bet vismaz ir tendence, ka kāds iet uz augšu vai leju. Savukārt pēdējā gada laikā partiju reitingi ir kļuvuši ļoti garlaicīgi - tajos neiezīmējas pat ilgtermiņa svārstību dinamika. Plus mīnus partiju reitingi svārstās ap tām pašām vērtībām. Tomēr visdrīzāk pārmaiņas partiju reitingos būs, un tieši pašvaldību vēlēšanas būs tas brīdis, kas izmainīs situāciju. Jo vēlēšanas ir brīdis, kas ļoti uzskatāmi parāda vienas vai otras partijas spēku, kas pēc tam atspoguļojas medijos. Vieni ir uzvarētāji, kas ir ieguvuši sabiedrības simpātijas. Savukārt citi ir kļuvuši zaudētāji, kurus neviens vairs nemīl. Un tas atsaucas uz partiju popularitāti.
Jau kādu laiku notiek aktīva kampaņa par eiro ieviešanu. Vai sabiedriskā doma ir mainījusies par labu eiro ieviešanai?
Izskatās, ka pēdējā laikā atbalsts eiro ieviešanai ir pieaudzis. Vasarā tie bija 13%, kas atbalsta eiro ieviešanu, novembrī tie bija 18%. Tātad ir izmaiņas, kas nepārsteidz. Ir sākusies diskusija sabiedrībā. Jo valsts vadītāji ir sākuši runāt par eiro daudz un labas lietas. Tomēr, pat neskatoties uz pieaugušo atbalstu, 58% aptaujāto novembrī teica, ka nevēlas eiro ieviešanu.
Vai atbalsts eiro ieviešanai augs?
Man šķiet, ka lēnām un pamazām, bet atbalsts eiro kāps. Un tas lielā mērā būs saistīts ar tām informācijas plūsmām, kas būs sabiedrībā. Mēs zinām, ka sabiedrisko domu tomēr ļoti ietekmē tas, kas notiek publiskajā telpā. Savukārt to, kas notiek publiskajā telpā, ļoti ietekmē elites viedoklis. Eiro jautājumā elite vēl aizvien ir sašķelta. Mēs redzam, ka ir arī sabiedrībā pazīstami cilvēki, autoritātes, ekonomisti, kuri ir pret eiro un to ļoti pamatīgi argumentē. Tajā pašā laikā mēs redzam, un vismaz man rodas iespaids, ka eiro nometnē tomēr sāk veidoties sava veida kritiskā masa, kas pārsvar šos eiro pretiniekus.
Tātad tieši elites daļā ir eiro atbalstītāju pārsvars?
Jā, un tas ir ļoti nozīmīgs faktors, kā pret eiro attiecas politiskā elite. Šodien jau ir izveidojusies diezgan izteikta situācija - visa pozīcija par un opozīcija pret. Vienlaikus mēs redzam, ka pret eiro aktīvi iestājas visādi margināli, mazliet dīvaini cilvēki, kas ar savām balsīm diskreditē eiro ideju. Liek cilvēkiem aizdomāties, pag, ja šie cilvēki ir pret eiro, tad tā lieta tiešām nav tīra. Respektīvi, bilance elites daļā jau šodien veidojas tāda, ka par balsu būs vairāk, tās būs skaļākas un arī pārliecinošākas. Tas nozīmē, ka ar laiku arī sabiedrībai vajadzētu vairāk pieslieties eiro piekritēju viedoklim.
Tomēr 18% atbalsts eiro nav daudz. Vai ir iespējams, ka pusgadā eiro atbalstītāju skaits pārsniegs pusi sabiedrības?
18% - tas ir ļoti maz. Diemžēl, cik tālu mūsu rīcībā ir aptauju dati - kopš 2003. gada -, nekad eiro ieviešanu nav atbalstījuši vairāk nekā 50%. Vislielākais atbalsts eiro bija 2005. gadā, kad 35% bija par eiro ieviešanu, bet 37% - pret. Tas ir augstākais atbalsts.
Tātad nevar teikt, ka tauta sabiedriskajās aptaujās jebkad būtu nobalsojusi par eiro ieviešanu, par spīti tam, ka valdība uzskata - tauta par eiro nobalsoja jau referendumā?
Nē, ja mēs skatāmies socioloģiskās aptaujas, pret eiro vienmēr ir bijuši vairāk aptaujāto nekā par.
Vai atbalsts Eiropas Savienībai un eiro ļoti atšķiras?
Ja skatāmies referendumu par iestāšanos Eiropas Savienībā, tur bija pārliecinošs par. Vienlaikus tajā pašā laikā veiktās aptaujas liecināja, ka lielākā daļa cilvēku bija pret eiro ieviešanu. Arī ja skatāmies iedzīvotāju attieksmi pret Eiropas Savienību, tad arī šeit iedzīvotāju attieksme vienmēr ir bijusi ļoti eiroskeptiska. Mēs nevaram teikt, ka vairākums būtu pret Eiropas Savienību, ka vairākums vēlētos izstāties. Bet vienlaikus mēs ne tuvu nevaram runāt par eirosajūsmu vai eiroentuziasmu. Tradicionāli aptuveni ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju aptaujās parasti neatbalsta Latvijas dalību Eiropas Savienībā, aptuveni ceturtā daļa atbalsta, bet aptuveni 44% pašlaik uzskata, ka Eiropas Savienība ir ne laba, ne slikta lieta, kā ir, tā ir. Sabiedrība ne tuvu neuzskata, ka Eiropas Savienība un eiro ir viens un tas pats. Tomēr domāju, ka, ja savukārt šiem 44% svārstīgo Eiropas Savienības atbalstītāju liktu izšķirties par vai pret eiro, vairums tomēr būtu par. Jo centrālais arguments vairumam, visticamāk, būtu tāds pats, kā par iestāju Eiropas Savienībā - bet kādas citas alternatīvas mums ir? Neskatoties uz to, referendums par dalību eirozonā ir ļoti riskants. Elitei tā gadījumā būtu jāmobilizē ļoti lieli resursi, lai tik neilgā laikā pārliecinātu sabiedrības vairumu par eiro nepieciešamību, turklāt pat tad pozitīvs rezultāts - kaut teorētiski iespējams - būtu grūti sasniedzams.