Terora akti, kuros cieš mierīgi civiliedzīvotāji, izraisa tādu bezspēcības un netaisnīguma sajūtas emociju vilni, ka jebkurš mēģinājums notiekošo racionalizēt liekas vai nu cietsirdīgs, vai vismaz vājš mierinājums. Un tomēr dažas piezīmes.
Iespējamie trūkumi specdienestu darbā. Domāju, ka, ja tādi ir, paši dienesti un to politiskie uzraugi tos apzinās (pat ja publiski neatzīst) un cenšas šos trūkumus novērst. Tāpēc neprofesionāļu kritika, lai cik cilvēciski saprotama, ir neauglīga bradāšana sev pa nerviem. Turklāt jāņem vērā, ka ir atšķirība starp radikalizētu indivīdu uzraudzību un tieši terora aktu novēršanu. Fanātiķi interneta vidē, cik noprotams, nodarbojas ar propagandu un savu viedokļu paušanu, savukārt diez vai kāds lielās ar došanos veikt terora aktu. Līdz ar to dienestiem, ja tie strādā labi, ir zināmas iespējas kontrolēt cilvēku plūsmu (kurš dodas prom, kurš atgriežas no aizdomīgiem reģioniem), bet ne nofiksēt, kurā brīdī indivīda naids transformējas reālā rīcībā.
Terora īstenotāju sasaiste ar reliģiju. Manā jēdzienu sistēmā pietrūkst instrumentu terorista motivācijas aprakstam, tomēr domāju, ka tādam fanātisma līmenim ir maz saistības ar reliģiju. Proti, teroristam, lai kādu ārējo retoriku un iekšējo argumentāciju viņš lieto, faktiski ir nospļauties par reliģiju, jo terora akts nešķiro upurus pēc reliģiskās vai etniskās piederības. Fanātiķis ir gatavs nogalināt gan «svešos», gan «savējos».
Iluzoras cēloņsakarības, piemēram, «ja Rietumi nebāztu degunu tur, kur nevajag, terora aktu Eiropā nebūtu». Rietumu ārpolitika daudzos jautājumos patiešām ir bijusi sekla un tuvredzīga, tomēr nav pamata uzskatīt, ka «neiejaukšanās», piemēram, Sīrijā vai Irākā, kaut ko mainītu. Ja sabiedrībā parādās slepkavnieciski noskaņotas grupas, tās dzīvo savu dzīvi. Piemēram, Indonēzija ir valsts, kas «nebāž degunu», tomēr par islāmistiem sevi pasludinošu kretīnu rīkoti terora akti tur notiek.
«Mēs neesam viņiem interesanti.» Nevar noliegt, ka fanātiķu loģikā liela nozīme ir tam, lai terora akts iegūtu maksimālu publicitāti un būtu - atbilstoši akta īstenotāju izpratnei - simboliski piesātināts. Tomēr Latvijas objektīvos «parametrus» nevajadzētu uzskatīt teju vai par garantiju terora akta neiespējamībai, jo ir iespējama situācija, kad kādu vietējo fanātiķi viņa iekšējā motivācija noved līdz terora aktam, neraugoties uz, atvainojos par cinismu, pasaules mediju vājo klātbūtni. Terora akti nav a priori «tur». Jācer, ka to saprot arī atbildīgie dienesti un amatpersonas Latvijā. Savukārt iedzīvotāju reakcija var būt tikai individuāla - vieni, piemēram, mazāk ceļos, un te nav ko smīkņāt, citi samierināsies ar jauno realitāti.