Kur tieši ir robežšķirtne starp nodevēju, informācijas noplūdinātāju un trauksmes cēlāju? Piekritīsiet, pāreja drīzāk ir plūstoša. Persona, kas vēlas celt trauksmi un noplūdina slepenu informāciju, ātri vien var kļūt arī par valsts nodevēju. ASV šī robeža starp trauksmes cēlāju un nodevēju draud pilnībā izšķīst.
Pēdējā laikā var novērot, kā slepenas informācijas noplūdināšana var kaitēt valsts tēlam, kļūt par smiltīm smalkajā starptautisko attiecību mehānismā un kalpot par propagandas rīku ideoloģiskajiem pretiniekiem. Taču šai lietai ir arī otra puse. Sabiedrība uzzināja, cik niecīga patiesībā ir tās privātsfēra. Jā, spiegs spiego. Bet kur ir robeža? PRISM programmas ietvaros ASV slepenie dienesti pamatīgi pārkāpa savas pilnvaras. Vai mēs to bez Snoudena jebkad būtu uzzinājuši?
Slepenas informācijas noplūdināšana noteiktos apstākļos tātad var nest labumu sabiedrībai. To jau no paša sākuma bija sapratuši arī Savienoto Valstu dibinātājtēvi. Viņi par visām varēm vēlējās novērst tirānijas atgriešanos un ļaunprātīgu varas izmantošanu, tāpēc jau 1778. gadā ar likumu nostiprināja trauksmes cēlāju aizsardzību. Līdz ar to šis likums ir gandrīz tikpat vecs kā pati nācija. Kad Baraks Obama 2009. gadā par Slepeno dienestu jauno direktoru iecēla Denisu C. Blēru, viņa darba gaitas sākās ar pārbīli. Viņš atklāja, ka pēdējos četros gados Tieslietu ministrijā iesniegtas 153 lietas par datu noplūdināšanu, taču nevienā no tām nebija tikusi izvirzīta apsūdzība.
Blēru tas patiesi šokēja. Kā reakcija tika izstrādāta jauna stratēģija, kas tapa ciešā sadarbībā ar ASV tieslietu ministru Ēriku Holderu. Saskaņā ar to sods jāsaņem ikvienam, kas noplūdinājis apslepenotu informāciju. Šādi bija paredzēts atbaidīt potenciālos nodevējus. Pirmajā brīdī tas var šķist saprātīgi, taču tad jājautā, cik bieži trauksmes celšana vispār ir iespējama bez slepenas vai iekšējas informācijas atklāšanas?
Dažam nepatīkamas atmiņas uzdzīs arī Obamas prezentētā Insider Threat Program jeb Iekšējo draudu programma, kura kļūst arvien populārāka ne tikai slepeno dienestu, bet arī citās valsts struktūrās. Tā tika izstrādāta, lai palīdzētu preventīvi atklāt potenciālos nodevējus. Izglītības ministrija, piemēram, kādā tiešsaistes pamācībā savus darbiniekus brīdina par to, ka arī uzticams kolēģis jaunos apstākļos var kļūt par iekšējo draudu. Cita starpā šādi apstākļi varētu būt stress, šķiršanās, finansiālas grūtības vai neapmierinātība ar kolēģiem vai organizāciju. Savstarpējā spiegošana var sākties.
Kas tad īsti ir radījis jauno nodevēju paaudzi? Iepriekšējo valdību vaļīgā apiešanās ar trauksmes cēlājiem vai tomēr pieaugošā atšķirība slepenā dienesta un sabiedrības realitātes starpā? ASV valdība savu variantu šķietami ir izvēlējusies. Bet vai šādi, bēgot no vilka, nesanāk ieskriet nagos lācim, tam pašam, no kura tik ļoti baidījās dibinātājtēvi?