Reiz, kamēr vecāki dzīvoja vasarnīcā, ar brāli bez žēlastības izmetām visu, ieskaitot gadiem nenēsātās drēbes, grīdas paklājiņus, aizkarus un veco gultu. Atstājām vērtīgāko - vecāku kāzu bildi pie sienas, veco fotoalbumu, tēva izgatavotajā lādītē saglabātu mammas kāzu kleitu un sažuvušo līgavas pušķīti. Uztaisījām remontu, ielikām skaistu grīdu, nopirkām jaunas gultas, pielikām pie loga gaišus aizkarus. Atzīstos - ar šausmām gaidījām vecākus pārbraucam mājās, bet viņi bija laimīgi! Mamma teica - pati nekad nebūtu pieķērusies visam klāt, un viņa nekad vairs par vecajām lietām neatcerējās. Vecāki nodzīvoja vēl ilgus gadus saulē un gaismā.
Lai sprauni un moži
Gēni dara savu darbu. Paveros apkārt - grāmatas, avīzes, trauki, pledi, kastītes, kartītes, drēbes, gultas veļa. Sevi paslavēju ikreizi, kad, kā smejos, man uznāk attīrīšanās lēkme, un bez žēlastības metu laukā visu, kas pa rokai. Galvenais, nevārstīt katru lietu rokās, apsverot - un ja nu noder? Izmetiet un aizmirstiet!
Atbrīvošanās no nevajadzīgām lietām daudziem ir problēma. Uz interviju aicināju arhitekti un žurnāla Modernists redaktori Ievu Zībārti. Viņa lūdza arī saviem draugiem par šo tematu izteikties portālā Facebook. Lūk, mākslinieces un dizaineres Gundegas Strautmanes viedoklis: «Mana pārliecība ir negrozāma - mantu izmešanai ir liela nozīme. Dažkārt mantas neļauj virzīties dzīvē uz priekšu. Remonts, mantu ziedošana labdarībai un iztikšana ar saprātīgu lietu daudzumu lielā mērā iespaido cilvēku dzīves.»
Ieva Zībārte uzsver: «Senioru vecumā svarīgi, lai apkārt ir iespējami mazāk mantu, lai viņi dzīvotu gaišās istabās ar gaišiem aizkariem, lai nekrājas putekļi. Cilvēkiem parasti grūti atteikties no dzīves laikā rūpīgi gādātā. Viss krājas un patiesībā vairs nav vajadzīgs ne pašiem, ne viņu bērniem un mazbērniem. Manā dzimtā nav vācēju, visi dzīvojam ar minimālo mantu komplektu. Askētiski iekārtotajās mājās ir viegli elpot. Arī pētījumi pierāda, ka piekrāmētās mājās cilvēki biežāk slimo. Esmu pārliecinājusies, ka mantas raksturo cilvēku - jo lietu ir vairāk, jo to īpašnieks ir noslēgtāks, konservatīvāks, ietiepīgāks. Tie, kas spēj pieņemt jauno, arī paši ilgi saglabā spraunumu un možumu.»
Smagā grēku nasta
Kā no nevajadzīgās «bagātības» tikt vaļā? Ievas nerakstītie vienkāršie likumi ir - līdz 20 gadu vecumam jāatbrīvojas no bērnības dienu mantām, līdz 30 gadiem jātiek vaļā no studentu dzīves mantām, piemēram, saliekamās gultas un plastmasas traukiem. Nopērciet savu pirmo labo gultu, veļu, segu. Laikā no 40 līdz 50 gadiem jāiegādājas stipras un labas lietas - trauki, mēbeles, labs galds, varbūt jāuzceļ māja. Pēc 50 gadiem vari visā tajā mierīgi dzīvot, kaut ko uzlabojot, atjaunojot, bet galvenais - krāmus nekrājot.
Taču lielākajai daļai gan turīgu, gan mazāk turīgu senioru jau ap 60 gadiem uzkrājumi tik pamatīgi, ka istabās nav kur apgriezties. Sak, krāju, krāju un tagad metīšu laukā? Jebšu - es jau atdotu, bet, ja man nevajag, kuram tas būs vajadzīgs? Cik cilvēku, tik iemeslu, lai paliktu tur, kur esam, ar to, kas mums apkārt. Arhitekte un dizainere Vēsma Kontere McQuillan iesaka: «Paaudzēs pārmantotā grēku nasta fiziski realizējas krāmu kaudzēs, ar ko vecāki, labu gribēdami, vēlāk apkrauj bērnus.» Viņasprāt, labākā recepte ir bieži mainīt dzīvesvietas. Ja to nevar izdarīt, tad vajag nemitīgi remontēt esošo mājokli. Tāpat ir ar garderobi - ja nopērc jaunu mēteli, veco atdod kādam, kam tas vajadzīgs. Fotogrāfe Elīna Baltpurviņa akceptē šo domu: «Bieža dzīvesvietas maiņa disciplinē nekrāt krāmus.»
Ieva Zībārte uzskata, ka palīdzēt var sociālie tīkli: «Ierakstu, piemēram tviterī vai Facebook, ka atdodu (var arī pārdot, ja ir nags uz tirgošanos) dīvānu, tikai tam jāatbrauc pakaļ. Tas vienmēr nostrādā. Pāris dienās esmu tikusi vaļā no mēbeles. Rudenī Rīgā iebrauc daudz studentu, kas dzīvos īrētās istabās. Viņiem derēs trauki, mēbeles, drēbes. Arī šis ir brīnišķīgs veids, kā atbrīvoties no visa liekā!»
Skapjaugša - ugunskurs
Mūsu tauta vienmēr turējusi godā grāmatas. Šķiet, šķirties no tām ir tāpat kā atkritumu spainī izmest maizi. Ievai Zībārtei ir sava recepte: «Grāmatu pārbagātība ir daudzu cilvēku problēma. Mājas bibliotēka vismaz reizi gadā jāsakārto, katrai grāmatai jānoslauka putekļi. Ko darīt ar milzīgajiem grāmatu krājumiem? Bibliotēkās tos reti grib ņemt, jo daudzas grāmatas ir jau izdotas labākā kvalitātē, senie izdevumi novecojuši, bet avīzes un žurnāli tagad pieejami digitalizētā veidā. Presē publicēto var atrast saitā Periodika.lv un citos. Es grāmatas un citas lietas atdodu veikalā Otrā elpa. Tas ir labdarības veikaliņš, iegūtos līdzekļus par šīm mantām veikals atdod labdarībai.»
Ieva apstiprina - katrai lietai ir sava vērtība. Augsti mākslinieciskas vai vēsturiskas lietas un liecības ir saglabājamas. Tās var piedāvāt muzejiem. «Mana dzimta nāk no Jelgavas, ko kara laikā sabombardēja. Jelgavas Vēstures muzejam trūkst liecību par padomju laiku - muzejiem piedāvājiet traukus, fotogrāfijas, bērnu rotaļlietas, gravīras, zīmējumus. Tām ir vieta muzejos, nevis noputējušās kastēs.» Ieva uzskata, ka dzīvoklī noteikti jāiekārto dažas svarīgas atvilktnes: «Senioriem būtiski, lai pie rokas noteiktā vietā būtu personības un citi dokumenti. Tie ir laikus jāsakārto (piemēram, mantojuma lietas). Esmu redzējusi, kas notiek, kad bērni ar dažādiem uzskatiem sāk dalīt ne tikai naudu, bet arī mantojumu ar emocionālo un kultūrvēsturisko vērtību, dažkārt to izpluinot un izmētājot pa vējam.»
Ieva pārliecinājusies, ka ir būtiski vienā noteiktā atvilktnītē glabāt zāles, regulāri izmetot derīguma termiņu zaudējušās. Arhitekte arī teic, ka katrai sievietei jābūt savai veļas atvilktnei, bet tajā nav jāglabā nolietotas apakšbikses un saplēstas zeķbikses. Ievai patīk dažādas kastes - saliekot lietas noteiktās kastēs, piemēram, cimdus vienā, beretes - citā, šalles vēl citā, un vēl uzrakstot uz katras kastes, kas tajā atrodas, būs vieglāk visu sakārtot un arī vieglāk meklēto atrast.
Biznesa konsultante Inga Ziņģe-Pupiņa Facebook iesaka: «Man pašai un katram bērnam iekārtots vēsturiskais arhīvs, kurā atliekam kādus īpašus priekšmetus, bildes no konkrētiem mirkļiem. Ģimenē izstrādāts arī ieradums katru nedēļu pārkārtot kādu stūri vai kasti. To veicot, sakārtojas domas un vienmēr atrodam, ko izmest.» Savukārt Gundega Strautmane priecājas, ka pirms diviem gadiem «vienkārši sētā sakūrām ugunskuru un sadedzinājām 80% no iedzīves, arī vecās nesen norautās tapetes. Mamma visu to mēģināja atbalstīt, un pēc laika jutu, ka viņas dzīve uzlabojas un daudz kas sakārtojas.» Kolēģis Dienā fotogrāfs Kristaps Kalns gan atzīst: «Skapjaugša - garāža - lauku māja/šķūnis - ugunskurs. To gan zinu - bez visu šo posmu iziešanas ugunij grūti kvalificēties.» Vislielākie krājēji esot vīrieši ar saviem «dzelžiem». Ievai padoms viens: «Ģimenes galvai jāierāda sava krāšanas zona - garāža, pagrabs vai noteikta vieta dzīvoklī.»
Pašai Ievai virtuvē ir tikai tās lietas, kuras patiešām lieto: «Laba panna, katls, blenderis. Cilvēki bieži saliek aiz stikla durtiņām skaistos traukus un lieto prastākus. Mums nav ciemiņu un svētku trauku, labus traukus lietojam ik dienu. Jādzīvo skaisti katrs mūža brīdis. Piemiņai saglabāta maza porcelāna servīzīte un trīs opja biķerīši.» Ieva iesaka censties dzīvot bez pagātnes nastas: «Atbrīvojies no krāmiem, uztaisi remontu, nomazgā logus, pieliec kaut vai second hand pirktus gaišus aizkarus, pārklāj dīvānu ar skaistu pārsegu, pārbīdi mēbeles, uzliec uz galda vāzi ar ziediem un katru dienu sāc ar gaišu skatu uz pasauli. Dzīvo šai dienai, nevis krāj lietas nezināmai nākotnei!»