Maija Einfelde savā jubilejas gadā šādi ir kopā ar saviem uzticamajiem līdzgaitniekiem, kuri arvien bijuši atsaucīgi viņas opusu atskaņotāji. Koncertā, kas notiks Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā 5.novembrī (plkst.19.30), tie būs Latvijas Radio koris ar diriģentu Kasparu Putniņu un diriģents Normunds Šnē, kurš ar orķestri _Sinfonietta Rīga_ atskaņos savulaik tieši viņam rakstītās _Trīs jūras dziesmas._ Paplašinot draugu loku, tajā iekļaujas jaunā pianiste Agnese Egliņa. Koncertā runās ne tikai M.Einfeldes mūzika, bet arī pati komponiste, jo vakara vadītājs Orests Silabriedis diez vai atļaus viņai sēdēt pēdējā rindā un klusēt. Lai gan, pazīstot komponisti, skaidri zinu, ka tieši tā viņa vislabprātāk darītu.
Jubilejas kampaņas nebūs
«Kampaņveidīga jubileju atzīmēšana man nepatīk. Mani nomāc pārāk liela uzmanība. Protams, ir patīkami, ka mani atceras mani izpildītājmākslinieki. Bet man nepatīk, ka mani sevišķi izceļ. Varbūt tāpēc, ka ir pārāk liels kontrasts, kad pēc tam mana eksistence atkal nevienu ļoti ilgi neinteresē. Paldies dievam, visi jubilejas gada koncerti ir tādi, ka tajos skan arī citu komponistu mūzika. Tāpēc domāju, ka tiem nepiemīt pompozums,» saka Maija Einfelde. Vienā no šiem koncertiem Cēsīs tika godināts svešumā dzīvojušā latviešu vecmeistara Alberta Jēruma radošais mantojums, ērģeļmūzikas programmā Rīgas Domā pēc M.Einfeldes izvēles tika iekļauti J.S.Baha un S.Franka darbi. «Ērģelniece Larisa Bulava gribēja koncertu veltīt man vienai, bet es teicu, ka tas būs nomācoši. Šoreiz ir jauki, ka man blakus, kaut ciemos no mūžības, būs cilvēki, kurus es augstu vērtēju: mans profesors Jānis Ivanovs un Artūrs Grīnups. J.Ivanova klavierdarbu Andante replicato izvēlējos tāpēc, ka šis skaņdarbs man ir ļoti mīļš. Es to citēju arī alta sonātē, kuru veltīju profesora piemiņai...» stāsta M.Einfelde. Spilgtas atmiņu ainas viņa uzbur, atceroties, kā A.Grīnupa ciklu Pieci skaņdarbi klavierēm kādā Latvijas PSR komponistu plēnumā pirmatskaņojis Pēteris Plakidis. «Toreiz nosaukumā bija piebilde: bez pedāļa. Taču Plakidim izdevās autoru pārliecināt, ka pedālis tomēr nepieciešams. Šie darbiņi lieliski skan arī uz ērģelēm.» Savukārt jaunā komponista Mārtiņa Viļuma mūzikas klātbūtne šajā vakarā atgādinās vēl neseno laiku, kad viņš pie M.Einfeldes mācījies Jāz.Mediņa Mūzikas vidusskolā. «Mārtiņa daiļradei sekoju ar lielu prieku. Atceros, cik viņš bija radošs. Kā vulkāns! Viņam bija tik daudz ideju, ka nespēja no tām atkauties.»
Gleznas ar spriedzi
Par kolēģu mūziku M.Einfelde gatava priecāties bezgalīgi, tomēr mēģinu sarunu ievirzīt viņas pašas jaunrades fokusā. «Man? Man diezgan ilgi ideja ir jāķer. Ilgstošā darbā tad to nomoku. Trīs četrus mēnešus sēžu pie dažām taktīm, un tikai tad doma atveras. Bet pirmie mēneši, kad vispār neko nevaru uzrakstīt un sēžu pie pāris motīviem, ir ļoti smagi. Pieredze nepalīdz. Gluži otrādi - traumē. Jo ar katru nākamo darbu gribi pateikt vairāk un labāk. Domāju, ka bauda rakstīt ir tikai amatierim vai grafomānam. Kad jau aiziet radošais process, pat nepamani, ka pagājušas divpadsmit stundas.» Bet klausītājs, protams, nezina, cik ilgi un sūri tapusi mūzika, kuru viņš izbauda piecās koncentrētās minūtēs. Toties - cik tā ir emociju blīva un krāsaina. Kora mūzikā, kuru šajā programmā pārstāvēs latviski gleznainās Manas bērnības mājas, viņa atradusi īpašu veidu, kā plūdināt akvareli cilvēku balsīs. «Pie jaunām tehnoloģijām neķeršos, jo nav ko vecam sunim mācīties jaunus trikus. Man vajag, lai būtu impresionistiska glezna, bet ar lielu spriedzi iekšā. Mans ideāls šajā ziņā ir Bēla Bartoks, īpaši viņa 1.vijoļsonāte - grezns, bagāts nošu klāsts, bet ar milzīgu iekšēju spriedzi,» teic pati komponiste. Mazliet komiski esot atcerēties, kā literatūrzinātniece Anda Kubuliņa aizrādījusi, ka skaņdarbā esot nepareizi zīmētas Plūdoņa mājas. Lai aizbraucot uz Lejniekiem un apskatoties. «Taču šajā darbā ir atmiņas par manām bērnības mājām. Par to, ar kādām ilgām septiņgadīgs, svešumā atdots ganu meitēns vakaros skatījās mājupvirzienā...»