Šoreiz pārāk nepārdzīvoju. Suns zināja, ko ēdis. Kūkas. Un «fritīšus» kopā ar bērniem smilškastē uz soliņa, turklāt vēl mērcējis majonēzes trauciņā. Un saldējumu ostmalas kuģītī. Bija jau arī pa vidam kāds tvaicēts brokolītis vakariņās, bet ne jau tas atstājis pēdas, vai ne? 12 brīvdienu smagākā izvēle bija starp citrona un šokolādes kūku.
Varbūt bērnībā vajadzēja mazāk lasīt Karlsonu? Tas bija viņš, kurš teica, - kad cilvēks ēd, viņam jājūtas labi. T.i., kad grib justies omulīgi, jāuzkož kaut kas garšīgs.
Mainot pamperus draudzenes četrus mēnešus vecajai meitiņai, secinu, ka šis laikam gan sievietes dzīvē ir vienīgais vecums, kad sumo cīkstoņa ciskas ar daudzām krunkām izskatās skaisti. Pat ļoti.
Protams, ar «ziemas riepu» vajag kaut kā cīnīties. Ir vieglāk elpot un sasiet kurpes. Tomēr, kad cilvēks, kuru pazīsti no piecu gadu vecuma, aizvedis uz skolu bērnus, mājās nākdams, atnes no konditorejas kūku kastīti divām personām, manuprāt, nav iespējams atteikties - sak' iešu ārā paskatīties, vai nevar sašķīt kādus nekādus asnus savai veselīgajai brokastu zupai. Atzīšos, nespēju arī pasūtīt glāzi ūdens pirmajā āra kafejnīcā, kurā cilvēki saulītē labsajūtā burtiski murrā un nemaz nemēģina notraukt no tuvējiem rozā kokiem sapūstos ziediņus. Mēle, izdzirdu, pati pasaka, ka es gribot balto alu.
Bet īstā cīņa būs tad, kad sāksies sezona un darba kafejnīcā parādīsies rabarberu groziņi. Tā būs ļoti nevienlīdzīga cīņa, jau ar vasaras riepu. Starp citu, neaizmirstiet uzsist uz pleca cilvēkam, kurš kafejnīcā rindā pirms jums uz jautājumu «Ar krējumu?» liktenīgi iepauzē un braši izgrūž «bez». Zinu, ko viņam maksā šī pauze.