Larisa visu mūžu dzīvojusi centrā, bet tad māju pārņēmis tās īpašnieks, uzlicis īres maksu turpat pustūkstoti latu, un tas māksliniecei vairs nebija pa kabatai. Tāds daudzkārt dzirdēts stāsts, kad dzīve apmet kūleni. Mikrorajons Larisai uzlika savus noteikumus. Ceļabiedros iekārtojās vienatnes sajūta. Pēkšņi vairs nekas nebija pa rokai. Ne kāds vairs ciemos ieskrien, ne ar kādu «uz sitienu» tuvējā kafejnīcā randiņu sarunāsi: «Sākumā nereti nokavēju tikšanās, jo nevarēju aprēķināt laika patēriņu, braucot līdz centram.» Apkārtējo vidū viņa izceļas ar savu ģērbšanās stilu. Arī tagad, kad rocība kļuvusi pavisam maza, Larisa prot sevi pasniegt, apģērbjoties kā no žurnāla vāka. Varbūt arī tas traucē plašākai komunikācijai. Ar kaimiņiem pazīšanās nevedas.
Sveša starp svešajiem
Kad pirms 10 gadiem rakstīju par Larisu Braunu saistībā ar viņas 60 gadu jubileju, mākslinieces dzīvei bija citas krāsas. Toreiz viņa teica: «Tagad man jāapjēdz, ka esmu nodzīvojusi vairāk, nekā man vēl atlicis dzīvot. Katrai dienai tāpēc ir īpaša vērtība. Izmisīgi cenšos pierādīt, ka vēl varu strādāt.»
Pirms pārvākšanās uz jauno mājvietu Larisa savu mantību uz kādu laiku uzticēja paziņu ieteiktai ģimenei, un viss aizgāja zudībā. Tie cilvēki Larisu vairs nepazīst, un māksliniece palika gan bez ikdienā nepieciešamā - traukiem, veļas, mēbelēm un apģērba, gan bez grāmatām, skicēm, darba materiāliem. Policija ar izmeklēšanu nesteidzas, bet Larisa dzīvo ar to, kas ir un ar savu pensiju - 120 latiem mēnesī. Ar esošo rocību viņa pamazām mīļajā balti zilajā toņkārtā gaumīgi iekārtojusi vienistabas dzīvoklīti. Nav ledusskapja, nav televizora, nav arī gultas. Larisa guļ uz grīdas, bet izrādās, bez tā visa var iztikt. Kādu laiku, protams. Cits nolaistu rokas, bet Larisa ir cīnītāja: «Laikam esmu lemta vientulībai. Man nekad nav bijis veča, kas noliek Manderliju pie kājām, tāpēc viss balstās tikai uz maniem pleciem.»
Visam pamatā radošums
Cīņa par normālu izdzīvošanu jau kļuvusi par Larisas ikdienu: «No laimes lēkāt nevaru. Spēcīgi un talantīgi modes dizainā sevi piesaka jaunie, un es par to priecājos. Taču pasaulē modes mākslinieki pēc 80 gadu sasniegšanas vēl aktīvi strādā. Man ir sajūta, ka esmu norakstīta, bet nepadodos.» Larisa aizrautīgi stāsta par sadarbošanos ar kādu ķīniešu medicīnas centru, kuram pašlaik veido iepazīšanās uzvedumu - šovu ar tērpiem, horeogrāfiju. Šī gada februārī teātra klubā Austrumu robeža notika muzikāla pirmizrāde iestudējumam Ezītis miglā pieaugušajiem par īstu draudzību. Larisa jau populārajam iestudējumam veidoja kostīmus. Pirms trim gadiem teātrim Skatuve Larisa izveidoja kostīmus iestudējumam Klase. 20.gadsimts, kas veidots pēc Ventas Vīgantes lugas Palmas zaļo vienmēr. Taču tādi sirdsdarbi gadās reti: «Kad ir tukšais laiks, veidoju apsveikuma kartītes.» Larisas darinājumi ir patiešām skaisti, silti un oriģināli. Par piemiņu viens tāds tiek arī man - uz pelēkiem vāciņiem izkārtotas putnu spalvas, tos vieno pelēks linu diegs ar atturīgu pušķi. Vēl Larisa veido tekstilkolāžas un ieliek tās starp diviem organiskajiem stikliem.
Savā vienpatībā Larisa kopš 2001. gada raksta dienasgrāmatu. Tajā ir arī šādas rindas: «Mēs visi savā dzīvē vēlamies kaut ko sasniegt, bet varbūt līdz galam neapzināmies, ko spējam. Varbūt dzīves ceļi aizveduši ne tur, kur gribējām nokļūt, taču vienalga galvenais dzinulis ir vēlēšanās realizēt sevi spilgti, radoši, aizrautīgi.» Lai kā ir tagad, ar savu radošo dzīvi Larisa Brauna lepojas. Viņa ir teju vai leģendāra Rīgas Kinostudijas tērpu māksliniece. Larisas vārds lasāms 13 kinofilmu titros, to starpā arī Aloiza Brenča vēsturiskajās ģimenes sāgās Ilgais ceļš kāpās un Zītaru dzimta: «Brenčam esmu pateicīga, ka viņš man uzticējās. Kopā strādājām 20 gadu. Sākumā režisors bija skarbs un mežonīgi prasīgs, bet vēlāk kļuvām par uzticamiem domubiedriem, režisors augstu vērtēja manu darbu, mums bija skaisti plāni, bet Brenča pēkšņā nāve tiem pārvilka svītru.» Larisa daudz strādāja arī teātros, taču «paveiktais filmās paliek, bet teātrī izrādi nospēlē, tad noraksta un tērpi aiziet nebūtībā».
Zupa no cirvja kāta
Nav tā, ka Larisa ir gluži viena. Dzīvē viņa ir ļoti mīlēta un arī pati mīlēja gan savus trīs vīrus, gan pēdējo draugu, kurš pēkšņi aizgāja mūžībā. Larisai ir dēls Jānis, ar kuru labs kontakts, un divi mazdēli. Ir četras uzticamas draudzenes. «Esmu strādīga, gādīga un stipra. Man raksturs tāds - neņerkstu, vienmēr domāju, ko varu izdarīt. Galvenais ir no rīta mosties ar labām domām, cerēt - varbūt kāds darbu piedāvās. Sadzīviski neesmu prasīga. Zupu protu izvārīt no cirvja kāta. Taču ēdu maz. Pārsvarā vasarā pārtieku no zaļumiem. Rau, man atveda kressalātus un dilles. Par diviem latiem uztaisu auksto zupu no bietītēm, redīsiem, lociņiem, gurķīšiem un kefīra vai nopērku jaunos kartupeļus un puskilogramu maltās gaļas - nedēļu ir ko ēst!» Viņa priecājas par to, ka dēls aizraujas ar makšķerēšanu, un viņa lomi ienes dažādību mammas ēdienkartē.
Apģērbs Larisai nekad nav sagādājis problēmas - šarms un elegance ir pašas roku radīts. Larisai joprojām patīk sportiskais stils, iemīļots apģērba gabals ir džinsi: «Man patīk ātri pārvietoties, tad nevari saģērbties kā tāds abažūrs!» Viņai patīk arī žaketes, svārki un blūzes. Kleitas mazāk ejot pie dūšas. Larisa atzīst pašreizējo jauniešu ģērbšanās stilu, bet viņa nevar noturēties, nepasakot, ka korpulentām sievietēm vajadzētu atturēties no apspiestiem džemperīšiem un svārkiem virs ceļiem. Priecājas, ka savam apģērbam lielu uzmanību veltī kundzes gados - kostīmi, apmetņi, šalles, krāsu saskaņa! Acis grūti novērst! Larisa saka - cīnoties ar grūtībām kā velns ar vējlukturi, un atzīst, ka tajā visā joprojām izjūt dzīves garšu.