Tie, kas akli seko vairākumam, neizgudro mildronātus un pretvēža zāles - bija lasāms kādā no Twitter īstekstiem saistībā ar lielo ažiotāžu, kas interneta vidē raisījās pēc dažiem akadēmiķa Kalviņa izteikumiem televīzijā. Neiedziļināšos konkrētā gadījuma izklāstā un izvērtējumā, šoreiz interesantāk šķita pievērst uzmanību kolektīvās attieksmes veidošanās tēmai. Proti, tam, kurš nosaka toni publiskajā telpā - pasīvais vairākums vai aktīvais, agresīvais mazākums.
Atbilde no iepriekš teiktā gan viegli izsecināma. Lai arī, vērojot domapmaiņu sociālajos tīklos un atgriezenisko saikni ar sabiedrību, kas izpaužas komentāros pie interneta portālu rakstiem, kā arī radio «brīvajos mikrofonos», brīžiem rodas iespaids par līdzīgi domājošu vairākumu, taču skaidrs, ka ne jau to mēs tur uztveram. Ilūziju par vairākuma viedokli nosaka neiecietīgu radikāļu aktivitātes, savukārt pretējo attieksmi nemana, jo kurš gan iebildīs kāda kategoriskajam «fui», zinot, ka ar to tūdaļ pats tādu izpelnīsies. Var teikt - mazas komunikatīvās bandas terorizē daudz plašāku citādi domājošo indivīdu loku. Iecietība jeb tolerance, attieksme, ka ikvienam var būt savs no citiem atšķirīgs viedoklis, šiem kategorisko viedokļu paudējiem sveša. Valda princips: kas nav ar mums, tie ir pret mums. Tāpēc tiešām nav brīnums, ka tie, uz kuriem var attiecināt šo «kas nav ar mums», izvēlas labāk paklusēt.
Teikto apliecina arī Stradiņa universitātes veiktajā pētījumā Verbālā agresivitāte un auditorijas «dienas kārtība» Latvijas ziņu portālos secinātais: tiešsaistes komentāru vidē pārsvarā vērojama reaktīvā agresivitāte uz ziņas saturu vai cita komentētāja agresivitāti. Turpat ar atsauci uz SKDS norādīts, ka komentārus katru dienu raksta 4% interneta lietotāju un tikai 12% - dažas reizes nedēļā. Viedokļu rakstītāju skaits Twitter un Facebook vietnē, protams, lielāks, taču arī tā ir tikai neliela daļa no sabiedrības. Turklāt pēdējā laikā novērota oriģināldomu samazināšanās tendence tiešsaistes sociālo tīklu profilos, tā vietā pārsvarā norādītas saites uz internetā atrodamiem tekstiem, attēliem, video. Līdz ar to, tiklīdz ir iemesls - kādas spilgtākas personības izteikumi televīzijā, radio vai kādā preses publikācijā -, seko vien visai polarizēta reakcija.
Kādas tam sekas? Vispirms jau mazumā iet reāla polemika par sabiedriski aktuāliem jautājumiem. Jo aktīvāki radikālie viedokļi, jo mazāk izsvērtu, tālredzīgi vērtējošu skatījumu. Un politiskie lēmumi tiek pieņemti vai nu skaļo prasību iespaidā, vai pat nejautājot, ko par to domā sabiedrība, un tas noved pie tā, ka vairāk tiek pieļautas kļūdas un veidojas nepieciešamība tās nemitīgi labot.