To nav tik vienkārši paredzēt. Svarīga ir darba organizācija, kas pēdējā valdībā bija vājais punkts. Minēšu dažus faktorus. Jautājumu savlaicīga sagatavošana, kas dod iespēju ar tiem iepazīties gan premjeram pašam, gan viņa birojam, gan, protams, partneriem koalīcijā un sociālajiem partneriem. Ar nokaitētu dzelzi jāiznīcina tā saucamais studentu sindroms gan valdības, gan koalīcijas sēdes gatavojot. Šobrīd bija aizgājis tiktāl, ka neplānoto jautājumu vairāk nekā plānoto, kaut gan visi jautājumi plānojami, izņemot varbūt gadījumus, ja uznāk orkāns, kā bija 2005. gadā. Otrs - būtiski jāpaaugstina izpilddisciplīna. Kurā gadījumā jāpiespiež, kurā jāstimulē pārvaldes personālu strādāt profesionāli, kvalitatīvi. Šis uzdevums nav vienā dienā izdarāms, jo liela daļa ierēdniecības ir iznīcināta, - te lielu kaitējumu izdarīja zatleristi, bet ne tikai viņi. Nākamais - atbildība. Kas nolemts, tam jābūt izpildītam. Ja nevar izpildīt, par to laikus jārunā. Diemžēl līdz šim bija tā: lēmumi pareizi, bet, kas pilda, - nav. Vēl viens jautājums, protams, ir kompetence. Tādā ziņā, ka valsts pārvalde profesionāli novērtē, ko paši var izdarīt un kur jāizmanto ārpakalpojums.
Kučinskis nāk ar jauninājumu - kompleksu sistēmveida pieeju. Atbalstāma lieta?
Pati nostādne ir elementāra, to mācīja augstskolā jau padomju laikos. Vismaz ekonomistiem. Diemžēl neatkarīgā Latvijā tā ir pilnīgi izzudusi, līdz ar to jautājums - vai valdības locekļi šo lietu zina un saprot? Man ir šaubas par to. Otrkārt, ja viņi zina un saprot vai vismaz iemācās saprast, tad cik viņi psiholoģiski gatavi tā jautājumus risināt. Treškārt, tas process ir jāvada. Pie mums jūs ļoti reti dzirdēsiet jēdzienu «tautsaimniecība». Vairāk lieto jēdzienu «ekonomika», īsti pat nesaprotot, ko ar to domā. Ar tautsaimniecisku pieeju, kas ir tā kompleksā pieeja, faktiski valsts pārvaldē neviena institūcija nenodarbojas. Ir Ekonomikas ministrija, bet viņiem ir tikai atsevišķas nozares, ir Pārresoru koordinācijas centrs, bet tā darbs vispār nav saprotams pēc tam, kad pieņēma stratēģiju Latvija 2020, - viņiem ir pāri par 30 cilvēku, milzu aparāts, bet tos neliek pie darba. Jautājums arī, vai viņiem ir pietiekama kompetence. Ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, bet viņu kapacitāte ir ļoti zema. Ir nozaru ministrijas, kas arī attiecas uz tautsaimniecību, bet, vai ir kāds, kas tos visus «savelk» kopā? Nav neviena!
Kučinskis izteicies, ka jautājumus pamatā lems Ministru kabinetā, mazāka loma būs koalīcijas padomei. Varbūt vispār būtu jāatjauno pieeja, ka valdības sēdes ir slēgtas un ministri runā pēc būtības, nevis tikai lai skaisti izskatās?
Valdības darbs kā šovs, tas, protams, no lēta populisma viedokļa ir skaisti, bet tautai, man liekas, tā reāli ne jau šovu vajag. Svarīgs ir gala lēmums, ne procedūra. Bet, redziet, jautājums: cik tie ministri ir kompetenti aktīvi profesionāli iesaistīties diskusijā par citu nozaru problemātiku?
Ja no viņiem to neprasa, viņi arī necenšas?
Var jau prasīt, bet kompetence jau no tā nerodas. Vai visiem ministriem ir kompetence par valsts un pašvaldību finansēm, nodokļiem, nodevām, to iekasēšanu, tāpat - kultūrā, zinātnē, pirmsskolas izglītībā utt.? Tā sākotnējā pieeja bija tāda, ka ir politiska valdība un ir profesionāla ierēdniecība. Valdībai jāprot profesionāli uzdot politiskus uzdevumus. Jau ar Godmaņa laiku pirms 25 gadiem pakāpeniski tika iznīcināta pieeja, ka valdības kancelejā ir struktūras, kas atbild par katru ministriju un arī teritoriāli. To iznīcināja, uzskatot, ka ministrs par jomu atbildīgs un ar to tā lieta beidzas. Visu sakārtošot tirgus. Tā, protams, bija tā laika nekompetence, bet tā turpinās līdz šai baltai dienai. Kaut gan Valsts kancelejas aparāts pieaudzis milzīgi. Ja premjeram ir tā vēlme, lai ir kāds speciālists, kas katrai nozarei var pasekot līdzi un iedot savu slēdzienu, jārēķinās, ka ministrijām tas var nepatikt, - būtu vēl kāds, kas vērtē viņu darbību.
Kalvītis nupat izteicies, ka nekas labs no jaunās valdības nav sagaidāms, jo pārsvarā ir tie paši ministri.
Ir jāmotivē, jāstimulē un jāatbalsta Ministru kabineta locekļi. Premjeram jāvērtē to darbs. Kalvītis, strādājot pilnīgi citā darbā, to nevar novērtēt. Jāredz virtuve. Jautājums arī, kā premjers stāda politiskos uzdevumus. Par valdības deklarācijas vai rīcības plāna neizpildi kāds no darba ir atcelts? Kura deklarācija ir bijusi slikta, vai kurš rīcības plāns ir bijis stulbs? Es kaut kā neatceros. Un cik galvas noskrūvētas par to, ka kaut kas nav izdarīts? Matīsu noņēma par airBaltic, bet valdības deklarācijā šī jautājuma nemaz nebija.
Lieta, kas mani mulsina, - noticis tāds kā politiskais kūlenis, un bijušie zatlerieši nu ir starp ZZS valdības atbalstītājiem.
Mēs tikai Rinkēviču un kaut kādā mērā Lībiņu-Egneri varam saistīt ar tādu īstu zatlerismu. Bet par Zatleru - ja cilvēks raujas politikā, valsts pārvaldē, pie valsts vadības tikai ar vienu mērķi - atriebties dažiem cilvēkiem, kas nav ļāvuši saglabāt amatu... Bet viņš jau sevi parādīja pilnībā - vispirms kā žurka aizskrēja no savas partijas, kad reitings nokritās, tad vēl arī Vienotība viņu apspēlēja kā mazu bērnu, pazemoja, neļaujot kļūt par Saeimas priekšsēdētāju. Būtu labāk ar godu aizgājis... Tie cilvēki, kas viņam aplipa apkārt, viena daļa ir izsitušies. Ko viņiem pārmest?
Uz Rinkēviču, šķiet, neturat labu prātu?
Mans vislielākais pārmetums, ka viņš neaizstāv Latvijas nacionālās intereses. Bet viņš jau nav tāds vienīgais un ne pirmais, protams. Tādi parasti domā, ko darīs, kad nebūs vairs ministra amatā. Lūko darbu Pasaules bankā, Valūtas fondā, Eiropas Komisijā, Eiropas Investīciju un rekonstrukcijas bankā. Ja viņi saleksies tur ar kādu, darbu nedabūs. Tāpat Voss savulaik dabūja darbu Maskavā, arī Rubenis. Šie kangari tādi paši. Vilks, redziet, dabūja darbu Eiropā. Sačakarēja Latvijas tautsaimniecību, nu saņem droši vien padsmit tūkstošus mēnesī...
Valsts vadīšana prasa meistarību. Mēs te iedomājamies, ka katrs to var. Šodien vienā ministra amatā, rīt citā...
Kāpēc godprātīgus augsta līmeņa profesionāļus tik grūti iesaistīt politikā?
Kāpēc lai viņi ietu? Cik viņiem maksā? Kādas sociālās garantijas? Jebkurā nopietnā firmā, ja tu normāli nostrādā, pēc kontrakta laika tev iedod «izpletni» - algu samaksā par pusgadu, gadu uz priekšu. Bet, redz, kā ar Straujumu - gadu nostrādāja, sastrīdējās divas sievas, krita valdība, un visi ministri ir uz ielas.
Ja nesaglabā esošo amatu.
Kāda kuram garantija, ka saglabās? Arī, ja nav bijis ievēlēts Saeimā, paliek bez darba. Tā ka viss tā izveidots, lai profesionāļi nenāktu. Darbs politikā tagad arī ir ar ārkārtīgi zemu prestižu, un tur lielākie «nopelni», protams, ir Vienotībai.
Būtu jāceļ ministru algas?
(Smejas.) Ja es teikšu, ka jāceļ, būšu ļoti nepopulārs, ja teikšu, ka jāstrādā par velti, uzskatīs, ka esmu stulbs. Kaut kas ir jāmaina, bet, no otras puses, arī sabiedrība vēlas izprast, par ko tad maksā. Cilvēki vēlas redzēt rezultātu. Un tas ir normāli.