Stabilitātes garants
Salīdzinot ar citām Āfrikas valstīm, kontinenta ziemeļos esošās pārsvarā arābu apdzīvotās valstis Tunisiju, Maroku, Alžīriju, Ēģipti un Lībiju nenomoka visapkārt esošā galīgā nabadzība un pilsoņu karš.
Relatīvi stabilo ekonomisko un politisko stāvokli šeit ir panākuši nedemokrātiski līderi, kuru paspārnē esošie ministri un birokrāti šķērdē valsts līdzekļus pa labi un pa kreisi, tomēr kaut ko atmet arī tautai. Neskatoties uz vārda un citu pilsoņu brīvību ierobežošanu, šajās zemēs nav izveidojusies organizēta politiskā opozīcija. Savā ziņā šie autoritatīvie režīmi ir izdevīgi Rietumiem, jo tajos nezeļ islāma radikālie novirzieni.
Tomēr pasaules ekonomikas krīze smagi iedragājusi arī šo reģionu, pēdējos gados šeit strauji pieaudzis bezdarbs, palielinājušās jau tā augstās pārtikas cenas un trūkst dzīvojamās platības. Ekonomiskās problēmas raisījušas neapmierinātību sabiedrībā.
Dažās valstīs veikti pasākumi, lai atvēsinātu iedzīvotāju prātus. Piemēram, ar naftu bagātā Lībija, kur jau vairāk nekā 40 gadu pie varas ir ekscentriskais Muammars Kadāfi, pārtikas cenu kāpumu iegrožojusi, samazinot nodokļus un iesaldējot vai pilnībā atceļot iepriekš plānotos subsīdiju samazinājumus. Savukārt Alžīrijā, kur arī notikuši vardarbīgi protesti, kuru izplatība gan tika ierobežota, valdība iepirkusi miljons tonnu kviešu, vēsta Reuters.
Islāmistu ēna
Valdību veiktie īstermiņa pasākumi gan nav mazinājuši vairākuma iedzīvotāju dusmas pret pašapmierinātībā ieslīgušajiem līderiem. To pierāda notikumi Tunisijā, arī Alžīrijā. To piemērs arī citās valstīs licis domāt par līdzšinējās varas gāšanu.
Analītiķi uzskata, ka Tunisijas notikumu dēļ varētu notikt interesanti politiskie pavērsieni Ziemeļāfrikas lielākajā valstī Ēģiptē. Tur gandrīz 30 gadu valdījušajam prezidentam Hosnī Mubarakam varētu būt problēmas uzvarēt septembrī paredzētajās vēlēšanās. Ēģiptes ārlietu ministrs paziņojis, ka pie viņiem revolūcija nenotikšot.
Savukārt starptautiskās islāmistu organizācijas Musulmaņu brālība Ēģiptes nodaļas vadītājs Hamdī Hasans domā, ka arābu līderi jau gatavo savas lidmašīnas un bankas kontus.
Tomēr vairums politikas vērotāju uzskata, ka Tunisija nav domino kauliņš, kura iespaidā kritīs arī citi autoritārie režīmi Ziemeļāfrikā, tādēļ reģionā nav gaidāms demokratizācijas vilnis.
ASV un citas rietumvalstis veicina draudzīgas attiecības ar Ziemeļāfrikas vadoņiem. Piemēram, Vašingtona nesen apstiprināja 12 miljonus dolāru (6,24 miljoni latu) vērtu militāro palīdzību Tunisijai. Tas tiek darīts, lai nodrošinātos, ka šajās valstīs pie varas nenāktu islāmisti.
Ja arī tirāni kristu, to vietā, visticamāk, nāktu nevis demokrāti, bet radikālā islāma sludinātāji, kuri pašlaik veido lielāko opozīciju varai.