Kaut kas no Orvela
1. Radās arī iespaids, ka kaut kādās nesaprotamās attiecībās sapinušies arī citi Saskaņas centra (SC) pārstāvji, kuri mierināja, ka paši zina - krievu valoda otras valsts valodas statusu neiegūs, balsu pietrūks - gan piemirstot izskaidrot, kādēļ tad velti tracināt cilvēkus. Plus latviešiem tika piedāvāts atminēt mīklu: kā var palīdzēt latviešu valodai (kā SC gudrinieki pamanījās apgalvot), parakstoties par latviešu valodas pozīciju vājināšanu. Šķiet, šie intelektuālie vingrinājumi vienubrīd pat sajauca galvu premjeram un Saeimas spīkerei, kuri grasījās pateikt ko mīļu SC atbalstītājiem, vienlaikus pavēstot viņiem, ka nekas viņiem nespīd. Par laimi, Dombrovskim un Āboltiņai atgādināja, ka SC fani sen jau vairs nelieto Latvijas valsts informatīvo telpu, attiecīgi tikpat vērtīgi šādu paziņojumu būtu publicēt Nigērijas presē. Vārdu plūdi radīja dūmaku pat Valsts prezidenta smadzenēs, kurš centās no tiem atkratīties, atcērtot, ka viņš nenostāsies neviena pusē, kas savukārt radīja jautājumu, vai Bērziņš patiesībā nav slēpts no latvjiem daudz cietušo līvu vai latgaļu aģents Rīgas pilī.
Ušakovam atgadījās vēl kāda ķibele. Ar tādu mīlestību darba kabinetā ielaistie kaķēni laikam bija pabradājuši pa Nila datora klaviatūru, rezultātā nejauši pārsūtot nacionālistu medijiem SC līdera privāto saraksti ar paziņām Krievzemes vēstniecībā Rīgā. Sarakste izraisīja tik daudz nepatīkamu jautājumu par Ušakova vārdu atbilstību darbiem, ka radās aizdomas, ka arī rakstītāji ir jau minētie minkas - jo nevar taču būt, ka Nils kaut ko tādu būtu darījis!
Ja beidzam ironizēt, var puslīdz droši prognozēt, ka visām šīm nekonsekvencēm un nesmukumiem lielas ietekmes nebūs, jo SC atbalstītāji tādēļ savus līderus nemīlēs mazāk un viņiem neradīsies aizdomas, ka ar viņiem manipulē. Daļai Latvijas cittautiešu nu ir tēma, ap kuru veidot savu līdz šim visai izplūdušo identitāti (krievvalodīgie? Latvijas krievi? Krievi?) un priekšstatu par savu vietu Latvijā. Izklausās drūmi, tomēr jācer, ka sabiedrības sašķeltība apstāsies Beļģijas modeļa līmenī, kur flāmi un valoņi dzīvo bez sirsnības, bet arī bez dūru vīstīšanas.
Papīrs pacieš visu
2. Valdība aizvadītajā nedēļā piekāpās aizdevējiem un nākamā gada budžeta konsolidācijas apjomu palielināja no sākotnēji pieteiktajiem 122 uz 156 miljoniem latu. Lielākās bažas ir par to, vai virkne no ieņēmumiem patiešām būs plānotajā apjomā un vai nākamā gada vidū budžetā nebūs vajadzīgas jaunas korekcijas (un ne jau izdevumu palielināšanas virzienā). Ņemot vērā, ka globālās ekonomiskās krīzes apstākļos nodokļu ieņēmumi neizbēgami ir svārstīgi, pati budžeta koriģēšanas nepieciešamība nebūtu nekas traģisks. Nelaime tā, ka puslīdz saudzīgie «griezumi», šķiet, radījuši ministros tik lielu atvieglojuma sajūtu, ka netiek domāts par plānu B. Skaidrs, ka būtu velti no pārvaldes prasīt (ņemot vērā tās nevēlēšanos tracināt ļaudis), lai tā precīzi formulē virzienus un summas, kuras «ieslēgtos», ja prognozētie ieņēmumi/izdevumi novirzās no plānotā. Tomēr nav noslēpums, ka kaut desmit miljonus vēlreiz «salasīt pa drusciņai» nebūs iespējams - būs jāķeras pie sociālā budžeta vai citām lielajām pozīcijām, un šādā kontekstā no valdības viedokļa būtu tālredzīgi sabiedrību sagatavot. Piemēram, ja savlaicīgi un saprotami cilvēkiem ilustrē kādas sistēmas (teiksim, pabalstu) vājās vietas, ačgārnības vai pat netaisnīgumu, cilvēki izmaiņas sistēmā neuztvers a priori ar aizdomām kā kaut ko neģēlīgu. Savukārt no jauno ministru izteikumiem var noprast, ka viņu skatījumā viss nākamais gads vēl priekšā «analīzei», «modeļa izstrādei» utt., citiem vārdiem sakot, temps ir kļuvis būtiski lēnāks.
Investori ir dažādi
3. Lietuvas valsts lēmums apturēt bankas Snoras darbību un skarbie izteikumi, kādi tiek veltīti tās īpašniekiem, rada pašsaprotamu jautājumu, ko mums no Antonova kunga sagaidīt Latvijā, kur minētajam Krievijas pilsonim ir plašas intereses. Diez vai nepieciešams kā maitu ērgļiem sākt riņķot ap Latvijas krājbanku u. c. Antonova aktīviem Latvijā, jo tas nozīmētu neuzticēties pašmāju uzraugošajām institūcijām un galu galā vietējiem menedžeriem šajos aktīvos. Tomēr Snoras gadījums liek jautāt, cik labsirdīgi pretimnākoši esam pret t. s. investoriem «no austrumiem». (It sevišķi, ja ņem vērā, ka informācija par konkrēti Antonova kunga biznesa specifiku Krievijas masu medijos brīvi pieejama - par «specifiku» liek domāt arī Lietuvas prezidentes izteikums, ka «bankas atrašanās Lietuvā ilgu laiku vispār izskatījās interesanti»). Viena lieta ir relaksēti vai pat viegli ironiski vērot šo investoru aktivitātes, pērkot nekustamos īpašumus Latvijā, pavisam cita - ja viņu kontrolē nonāk vadoši pārtikas, transporta vai finanšu sektora uzņēmumi. Te nav runa par kaut kādām ksenofobiskām aizdomām par «krievu biznesa» īpatnībām en masse; vienkārši daļa no šī biznesa ir cieši saistīta ar izcelsmes valsts politiskajām peripetijām, dažādu iemeslu (kaut vai tās pašas politiskās nestabilitātes rezultātā) dēļ tas tradicionāli orientēts uz ļoti radošu piegājienu patieso apmēru un darījumu, pieklājīgi izsakoties, pietušēšanā. 5