gada pēdējā SestDienā rakstīja šo rindu autors. Pievērsies aplūkojamā gada sadzīves pārcilāšanai, viņš konstatēja, ka šajā gadā smalku notikumu un gadījumu bijis gana. «Var teikt, ka mūsu sabiedrība, atskaitot skolotājus, kļūst arvien smalkāka un drīz tai nekādi skolotāji nebūs vajadzīgi - katrs pats zinās visu, ko klājas zināt smalkam cilvēkam, un, ja nezinās, tad pratīs sameklēt vietas, kur skoloties.»
Šis apgalvojums tika ilustrēts ar vienu no tā gada smalkākajiem notikumiem - Anitas Gribustes restorāna Anre atvēršanu Māmuļā. Iedvesmu un zināšanas Gribuste tam bija smēlusies Francijā. «Mums turklāt tagad nākuši klāt arī tautieši, kas kapitālismu mācījušies kopš bērnības, tiem Latvijā vairs neko smalku nevajag mācīt - kā Mārtiņam Rītiņam restorānā Vincents. Bet trešajiem nekur nav jābrauc un jāatgriežas, jo daba viņus radījusi tik smalkus, ka visas pasaules varenie paši nāk pie viņiem - kā pie Andreja Žagara Osīrisā nāk Džordžs Soross, Karls Bilds un Māris Gailis. Jā, laikam vienīgais latvietis, kas visas smalkās lietas vēl nav apguvis un tāpēc cītīgi mācās, ir Kārlis Leiškalns,» gada smalkumu restorāndaļas apskatu pabeidzot, secināja autors.
«1994. gadā Latviju turpināja apmeklēt karaļi - B. B. Kings, Džipsī Kings - un arī šīs personas tika uzņemtas ar cieņu un bez brīnīšanās, kā jau klājas zemei, kas pie karaļiem pieradusi. Zviedrijas karalis atklāja Stokholmas Ekonomikas augstskolas filiāli gandrīz nepamanīts,» autors atzīmē, ka ne tik gludi vedusies neaugstdzimušu personu uzņemšana, jo tādu uzņemšanas etiķetei nav tūkstošgadu raudzes, tāpēc gadījies pa satiksmes sastrēgumam, kā ar bijušo elektriķi, Polijas prezidentu Lehu Valensu, sociālistu, Portugāles prezidentu Mario Soarešu un ASV prezidentu Bilu Klintonu. «Nelabvēļi gan baumo, ka dažu labu satiksmes sastrēgumu Rīgā radot nevis noslēpumainas izcelsmes prezidenti, bet latvju kultūras mecenāta Raimonda Gerkena kadiljaks, kas esot par garu mūsu kultūras šaurajiem apvāršņiem.»
1994. gadā beidzot tika noskaidrots, kas ir Latvijas smalkākie un bagātākie cilvēki. Lai gan šie saraksti nesakrita, par sabiedrības pārliecīgu noslāņošanos togad vēl neuztraucās, jo bija pasākumi, kuros abi gali bija cieši kopā: Bankas Baltija jubilejā Rundāles pilī redzējām gan tobrīd par bagātāko uzskatīto Aleksandru Laventu, gan vissmalkāko - Imantu Lancmani, gan svarīgāko - prezidentu Gunti Ulmani, gan vissabiedriskāko dāmu - Elitu Veidemani. Tomēr pats smalkākais 1994. gada notikums bija aktiera Ēvalda Valtera simtās dzimšanas dienas svinības Māmuļā. «Māmuļas vēderā mēs visi jutāmies kā bērni,» atceras autors.
Kopš tiem laikiem daudz kas ir mainījies, taču, gods kam gods, Vincents un Osīriss zeļ un plaukst joprojām, turot dzīvu atmiņu saiti ar mūsu kapitālistisko bērnību. Kā rakstījis Kārlis Skalbe: «Eju atkal kafejnīcā. Ko es viņā atradīšu? Atradīšu savu plaukstu. Galvu atspiedis uz plaukstas, Atradīšu savas skumjas.»