Zinātniski pamatotus secinājumus var dot regulāra, sistemātiska mežu resursu novērtēšana, un pašlaik varam teikt, ka arī Latvijā tajā esam tādā pašā līmenī, kādā ir mežu lielvalstis Eiropā, kuras jau sen resursu revīzijai un plānošanai izmanto meža statistiskās inventarizācijas pieeju. Turklāt šajā pavasarī mežzinātniekiem izdevies iegūt pirmos kontrolskaitļus, kas atļauj spriest par koksnes resursu dinamiku.
Aplūkojot sausos datus, varam redzēt, ka augošo koku krāja pēdējos piecos gados ir palielinājusies par 22 miljoniem kubikmetru vai 4,4 miljoniem kubikmetru gadā. Tajā pašā laikā mums izdevies aprēķināt, cik miljonu kubikmetru no meža dzīvo koku rindām pazūd, tostarp, cik miljonu nocērt un izmanto cilvēki un cik beidz dzīvi citu iemeslu dēļ (vējlauzes, snieglauzes, kukaiņi, slimības u. c.), papildinot atmirušās koksnes krājumus.
Zinot minētos lielumus, varam izskaitļot Latvijas mežu koksnes bilanci, kas rāda, ka mežu ražotspēja - ikgadējais pieaugums - Latvijā nav mazāks par 25-27 miljoniem kubikmetru gadā. Runājot par mežu platību, tā ir samērā nemainīga - tās pieaugums varētu būt vien 500 hektāru gadā, kas savukārt liecina, ka novārtā pamet arvien mazāk lauksaimniecības zemju.
Vai iegūtie dati patiešām ir zinātniski pamatoti? Te nepieciešama neliela atkāpe. Ilgstoši resursu uzskaitē Latvijā izmantoja tikai nogabalu jeb mežaudžu inventarizācijas metodi, kas nav peļama, taču tās izpildījumam ir savi mīnusi. Reizi 10 gados meža īpašniekam savs mežs ir jānotaksē un jāiesniedz noteikta informācija Meža valsts reģistrā; tas jādara par saviem līdzekļiem. Daudzi meža īpašnieki inventarizāciju nav veikuši vēl pašlaik. Bijuši arī gadījumi, ka mežu īpašnieki centušies blēdīties.
Liela nelaime bija pēdējos gados ieviesies vārdu salikums «krājas vērtēšana», kas norāda uz pārlieku paļāvību uz acumēru - patiesībā meža krāja nevis «jānovērtē», bet gan jāizrēķina, izmantojot precīzus mērījumus. Šādi gadījumi gan nav plaši un sistemātiski, un meža inventarizācijas datu kvalitāti valsts stingri kontrolē, tomēr tie visi kopumā ir radījuši fonu, lai daudzas diskusijas par mežu Latvijā tiktu pārtrauktas tikai tāpēc, ka nav pieejama precīza informācija.
Mežu uzskaitei nepieciešama objektīva metode, un tāds ir meža resursu monitorings. Latvijā vienmērīgā tīklā izveidoti 16 160 parauglaukumu, katrs no tiem ir 500 kvadrātmetru liels aplis. Aplī esošie koki tiek nomērīti, nosakot azimutu, attālumu līdz parauglaukuma centram, diametru, izlases kokiem tiek noteikts augstums un vecums. Tiek aprēķināts katra koka tilpums. Parauglaukumā tiek atstātas nemanāmas norādes, lai šo punktu nākamajā monitoringa posmā pēc pieciem gadiem varētu atrast un katru koku pārmērīt. Par monitoringa objektu esamību meža īpašnieki nav informēti, tāpēc dati ir pilnīgi objektīvi.
Mežsaimnieku pieredze skaidri liecina - ja meži ilgi netiek cirsti, to krāja un kvalitāte samazinās. Mežam kā ekosistēmai no tā, protams, ne silts, ne auksts - tas pastāvējis ilgi pirms mums un pastāvēs mūžīgi. Mežsaimniecība pastāv cilvēku ekonomiskajās interesēs, un tieši tāpēc ir svarīgi koksnes resursi mežā. Īpaši riskanta no ekonomiskā viedokļa ir pāraugušu lapu koku mežu uzkrāšanās - to mūžs ir krietni īsāks nekā skujkokiem, bet tie aizņem auglīgākās meža zemes.
Mežsaimniecības būtība ir nepārtraukta, paplašināta koksnes aprite, respektējot un saudzējot dabas vērtības. Tiesa, otrpus jūrai mūsu kolēģi mežu par cērtamu uzskata vismaz 30 gadu agrāk nekā Latvijā, kailciršu platība mēdz sasniegt 50 hektāru, bet atjaunoto sugu klāsts nereti aizgūts citos kontinentos. Uz šo piemēru fona nav pamata uzskatam, ka Latvijas mežsaimniecības ilggadējā, zinātniski pamatotā prakse rada draudus meža ekosistēmām, to ekoloģiskajai daudzveidībai vai cilvēku dzīvei Latvijā.
*Dr.silv., mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks