Vēl jo vairāk - Sāra atklāj, ka viņas tēvs, iespējams, ir kāds cits cilvēks. Galvenā ideja ir par to, cik ļoti dažādi cilvēki uztver vienu un to pašu dzīves situāciju. Un tad es iedomājos par savu mammu...
Vai nebūtu lieliska dāvana, varbūt pat iespaidīgākā no visām līdzšinējām, ja es uzņemtos izpētīt kādu viņas dzīves posmu. Es, protams, nezinu, ko par to teiktu pati mamma, bet vai tad mēs visi neesam nedaudz ziņkārīgi, un vai mums visiem kaut mazliet nerūp, ko par mums domā tuvākais draugs, kaimiņš vai varbūt skolas biedrs. Gluži tāpat kā Sāra, visticamāk, arī es pētītu skaistāko no mīlestībām, jo neba jau karjerai ir tā lielākā nozīme sievietes dzīvē, bet cilvēkiem, kuri bijuši līdzās.
Tagad, kad tehnoloģijas atļauj visu - izvelc tik telefonu, nofilmē, ielādē aplikāciju, kas tev visu glīti saliks pa plauktiņiem, un īsfilma gatava. Neaizmirsti salikt titrus lielākam efektam un pasniedz personalizēto filmu diskā vai linkā, ja vēlies. Es ļoti ceru, ka mamma šoreiz sleju nelasa, jo tā varētu būt mana dāvana viņai nākamajā dzimšanas dienā.
Bet, ja jau par mammām, tad iedziļināšos un pazudīšu mammas paspārnē, līdz pazaudēšu sevi. Ko esam pārņēmušas un ko mācījušās no savām radītājām? Pasēdiet un ļaujieties domu ritumam, nesteidzīgam un vaļīgam, lai atmiņas atritinās pašas no sevis - kā tāds banāls kamols, kas beigās pārtop rakstainās zeķēs un silda nosalušās kājas. Manas pirmās atmiņas par mammu ir viņas glīti koptās rokas un vienmēr spilgti sarkanā vai fuksiju rozā krāsā lakotie nagi. Atminos, kā guļam no rīta gultā, mamma mani apķērusi, bet es pētu viņas rokas. Un ziniet, kas ir pats interesantākais - ar laiku manas rokas kļuvušas ļoti līdzīgas viņējām, un es no rīta, apķērusi savu meitu lielajā gultā, jūtu, kā viņa raugās manās rokās... ar apbrīnu, ja drīkst tā teikt. Vai tā būtu pēctecība? Un ja nu viņai nepiedzimst meita, bet ir tikai dēli, vai ar to viss būs beidzies? Nē, es negribētu tam ticēt, jo kam tad domāta paruna, ka dēli izvēlas sievu pēc mātes līdzības?
Jums noteikti katram ir kāds cits stāsts un savādākas būtiskas detaļas, tad neaizmirsīsim tās, bet paturēsim kā dārgāko, kā nozīmīgāko un īstajā brīdī celsim saulītē, un tas nekas, ka Māmiņdiena sen jau aiz kalniem.