c. Gan Scania, gan citos līdzīgos uzņēmumos lielākā daļa smago auto no rūpnīcām nonāk kā «plika» šasija - tā ir pamatbāze, uz kuras tālāk tiek sakomplektēts viss (virsbūve, manipulators, piekabe utt.), kas nepieciešams katram konkrētajam klientam. Katra mašīna ir vesels projekts, un Matīss stāsta, ka iespējamo sastāvdaļu daudzveidība ir ļoti liela, tāpēc inženieriem tajā jāprot orientēties, lai galarezultātā klients iegūtu mašīnu, kas funkcionē, kā vajag, izmaksu ziņā ir maksimāli ekonomiska un vēlāk būtu pārdodama otrreizējā tirgū.
Kā mājās, tā garāžā iekšā
Lai gan ģimenē neviens nav bijis milzīgs automīlis, interese par mašīnām Matīsam ir jau kopš bērnības. Vecaistēvs viņam iemācīja braukt ar auto jau desmit gadu vecumā, vēlāk vecāku garāžā skrūvēti pirmie moči un mašīnas. «Trīs dienas remontē, pusstundu pabrauc,» Matīss smejas par tālaika ķimerēšanos. Šī aizraušanās noteica arī izvēli mācīties par automehāniķi Rīgas Valsts tehnikumā (RVT). Pēc pamatskolas Ikšķilē, kur bijis visai labs līmenis, vidējā izglītība tehnikumā likusies vārgāka, taču ar profesionālo iemaņu apguvi viss bijis kārtībā, lai gan mācībās RVT, salīdzinot ar tiešo konkurentu Rīgas Tehnisko koledžu, praktisko lietu bijis mazāk nekā teorētisko, skolai bija pašai savs autoserviss, kur ikviens audzēknis tika pie prakses un skrūvēšanas. Turklāt Matīss - kā no skolas mājās, tā garāžā iekšā. Kādu laiku viņš arī pircis salūzušas mašīnas, kaut ko pieremontējis, izgājis tehnisko apskati un tad tās pārdevis.
Pēc RVT Matīss izlēma mācīties tālāk. RTU Transporta un mašīnzinību fakultātē viņu uzņēma budžeta vietā, tāpēc rezerves variantu - LU ekonomistus, kur arī bija izdevies iestāties, - puisis atmetis. RTU viņš ieguva bakalaura grādu transportsistēmu inženierijā. «Programma bija vairāk tendēta uz loģistiku, kas tolaik bija jauna un plaukstoša joma, bet mācības bija apaudzētas arī ar visādām tehniskām inženieru lietām. Plašāks profils, daudzpusīgāks skats uz transporta nozari,» Matīss pamato savu izvēli. Vēlāk, kad dižķibele bija palēninājusi darbu virpuli un atkal atradās laiks mācībām, viņš RTU šajā jomā ieguva arī maģistra grādu.
Tiesa, loģistikā Matīss nostrādāja vien pusgadu - savā pirmajā darbavietā pārtikas uzņēmuma Spilva Loģistikas nodaļā. «Darbam biju daudzmaz sagatavots, bet ļoti ātri sapratu, ka tas nav gluži priekš manis. Gribēju vairāk būt cilvēkos, nevis tik daudz sēdēt noliktavā un pildīt kravu plūsmas papīrus, darīt rutīnas darbus,» viņš atzīstas. Ieraudzījis sludinājumu, ka Scania meklē pārdošanas asistentu, Matīss pieteicās šai vakancei. Uz to gan toreiz nepaņēma nevienu, taču jau drīz uzņēmums Matīsu uzaicināja praksē - sākumā autoservisā, pēc tam arī cehā, kur tiek komplektētas jaunās baļķvedēju mašīnas. Pēc pusgada Matīsu pieņēma pastāvīgā darbā par inženieri Pārdošanas nodaļā.
Līdzīgi konstruktoram
«Sākumā biju vienkārši inženieris, kurš atbild par tehniskām lietām un pārrauga arī IT sistēmas, kas ir pārdevēju darba instruments, lai viņi varētu uztaisīt piedāvājumu klientam un pasūtīt nepieciešamo mašīnu,» Matīss stāsta. Tad sākās krīze, Pārdošanas nodaļu skāra štatu samazināšana, bet Matīss tika pie papildu - pārdošanas administratora - pienākumiem. «Vēl vienu papildu pienākumu es laikam pats sev uzkrāmēju… Pēc krīzes bija tas garlaicīgais laiks, kad apjomu nebija, viss stagnēja, notika ļoti lēnām. Iedomājos, ka mums uzņēmumā ir pārstāvēti autobusi, ir smagās mašīnas, bet nav trešās produktu grupas, ko piedāvā Scania koncerns, - industriālo un kuģu motoru, kurus izmanto ģeneratorstacijās, traktoru un kombainu ražošanā, kuģos u. c. Drīz vien parakstījām līgumu ar rūpnīcu par tiesībām pārstāvēt arī šo produktu grupu Latvijas teritorijā, un kopš tā laika esmu atbildīgs par šo nozari uzņēmumā.»
Patlaban Matīss kopā ar otru kolēģi inženieri strādā kā pārdošanas atbalsta grupa. Viņš nedarbojas aktīvajā pārdošanā, taču mēdz braukt līdzi projektu vadītājiem, lai palīdzētu orientēties plašajā produktu portfelī, kad viņi dodas pie klientiem, kam nepieciešams kāds sarežģītāks, specifiskāks transportlīdzeklis. «Noklausos klienta vajadzības un vēlmes un sagatavoju piedāvājumu, ar ko strādāt pārdevējam,» Matīss raksturo.
Viņa tiešie klienti savukārt ir valsts un pašvaldību uzņēmumi, kas mašīnas iepērk publiskajos iepirkumos, - glābēju dienesti, lidostas, ūdens un elektroapgādes uzņēmumi, atkritumu apsaimniekotāji utt. Ar vienkāršākām mašīnām kolēģi tiek galā paši, bet sarežģītāko komplektēšanā iesaistās arī Matīss.
Viņš stāsta, ka ir divas lielas smago auto grupas - ir vilcēji, kas no rūpnīcas ierodas jau gatavi lietošanai, pilnībā nokomplektēti, un ir neaprīkotās šasijas, mašīnas ar pamatrāmi, uz kura tālāk tiek uzstādīta virsbūve un aprīkojums pēc vajadzības. «Tas var būt jebkas - furgons ar cieto vai izolēto virsbūvi, baļķvedējs, platforma, atkritumu vedējs utt. Tiklīdz ir kāds spectransports, tā sākas domāšana un rēķināšana, jo katru komponenti piedāvā vairāki ražotāji, kas visi ar kaut ko atšķiras.» Tehniski sarežģītākās un arī naudiski dārgākās, šķiet, ir ugunsdzēsēju mašīnas, kas tiek komplektētas no vairākiem simtiem dažādu pozīciju, no kurām katru ražo vairāki piegādātāji. Šāda specializēta auto projektēšana, kur nekas nav standartizēts, var ilgt pat vairāk nekā gadu. Lielākā daļa šī laika gan ir ražošana, kur Matīsam kopā ar ražotājiem bieži nākas iesaistīties dažādu piņķerīgu jautājumu risināšanā, jo tas, kas izkalkulēts, mēdz arī neiet kopā ar reāli paveicamo. Tāpat vesels stāsts ir gatavās mašīnas sertificēšana, lai to varētu sākt lietot.
Jāieslēdz domāšana
Matīss neslēpj - lai gan darbā ļoti noder augstskolā apgūtās inženiertehniskās lietas un zināšanas transporta nozarē, lielāko daļu darāmā viņš ir iemācījies strādājot un pašmācībā. «Stājoties darbā, ir kaut kāda pamatapmācība, bet pārējais ir pašam rakt un rakt, jo neviens uz paplātes neko nepasniedz.» Lai šo darbu darītu, svarīgākais, pēc Matīsa domām, ir loģiskā, tehniskā un ekonomiskā domāšana un spēja risināt problēmas. «Katra mašīna ir projekts, un projektu darbā katru reizi tev tiek mests izaicinājums - lūk, problēma, kas tev ir jāatrisina, tiec galā!» Matīss nekautrējas prasīt padomu vai pieredzi kolēģiem vai rūpnīcām, tāpat ļoti palīdz arī apskatīšanās «dzīvajā», kā kāda mašīna strādā. «Piemēram, notiek publiskais iepirkums ugunsdzēsēju mašīnām, bet tu lasi to papīru un nesaproti, ko īsti un kāpēc viņi grib. Taču pietiek aizbraukt uz attiecīgo ugunsdzēsēju depo, apskatīties, ar ko viņi strādā patlaban un kur šajā vecajā mašīnā ir problēmas - tur nevar uzkāpt, to nevar attaisīt -, un viss saliekas pa vietām, bilde kļūst skaidra.»
Matīsam patīk, ka katram projektam ir sākums un finišs un tas nav rutīnas darbs, kurā jāmaļ viens un tas pats. «Jo grūtāks projekts, jo interesantāk. Man pat patīk, ka nav gatava standartrisinājuma un ir jāieslēdz domāšana. Tad beigās ir lielāka gandarījuma sajūta, ka esi spējis palīdzēt klientam un uzbūvējis to, kas viņam reāli vajadzīgs,» viņš saka un piebilst, ka forši ir arī tas, ka Scania inženiera darbs ļauj ne tikai sēdēt ofisā vai līkņāt ap mašīnām, bet arī komunicēt ar cilvēkiem.
To Matīsam nākotnē gribētos vairāk, tāpēc viņa mērķis ir ar laiku auto nozarē pakāpties uz vadošākiem amatiem. Tas gan nozīmētu arī attālināšanos no tehnikas, taču Matīss teic - ja sirdij tuvo mašīnu lietu darbā vairs nav tik daudz, to var kompensēt mājās. Viņam patīk visi ar auto saistītie sporta veidi (Formula 1 gan esot kļuvusi nedaudz garlaicīga), iespējams, kaut kad pamēģināšot braukt arī pats. «Un pieļauju, ka man atkal kādreiz būs sava garāža un vecumdienās tur sēdēšu un ķimerēšos tāpat kā skolas gados. Tas nepazūd, tas ir uz mūžu.»