Viņai blakus uz ķeblīša kautrīgi piemetusies arī vedekla Karīna, dēls Sergejs ir devies zvejā. Tas arī ir viss, kas palicis mājās no kuplās kalupiešu Beinaroviču ģimenes. Pārējie bērni izklīduši, kur nu kurš, bet pārsvarā visi esot tepat Latvijā. Čigāni Daugavpils novada Kalupes pagastā mitinās jau no seniem laikiem, tagad te dzīvojot kādas sešas kuplas ģimenes, kuras ne par kādu braukšanu projām pat nedomā. «Es šeit esmu dzimis, arī mani senči, vectēvs, vecvectēvs. Latvija ir mūsu dzimtene!» Konstantīns saka nedaudz svinīgi.
Pēdējos notikumus Francijā, kur sākta no austrumeiropas ieplūdušo čigāņu deportācija, viņš vērtē negatīvi - tik šausmīgi pret cilvēkiem izturēties nevar, tiesa, viņš arī atzīst, ka tie ir romi klejotāji, kāda neesot viņu ģimene.
Savu valodu saglabā
«Mūsu tēvi agrāk klejoja, zirgus mainīja. Mans tēvs arī vēl to darīja, man pašam bija zirgi. Tad nopirka savu mājiņu, iesakņojās vienā vietā. Es pats esmu dzimis Kalupē, tēva dzimtā vieta ir Višķi.»
Konstantīns Beinarovičs saprot arī latviski un latgaliski, taču labprātāk runā krievu valodā, viņa sieva Sofija saprot tikai krieviski. Ģimene ikdienā runā čigānu valodā. «Mācījāmies skolā padomju laikā, ja būtu zinājuši, ka viss tā grozīsies, ka vajadzēs to latviešu valodu, tad jau būtu mācījušies.»
Kā čigāniem ir izdevies saglabāt savu valodu, neasimilēties starp krieviem un latviešiem? «Bet kā gan citādi, mīļā?» Konstantīns paskatās, pavisam izbrīnīts. «Savu valodu nevar pazaudēt. Čigānu valodu jau skolā nemācīja, tā ar mātes pienu iesūkta.» Konstantīns neiebilst, ka viņa tautību dēvē par čigāniem, nevis, kā tagad pieņemts, par romiem. «Roms jau tas pats čigāns vien ir, tikai mūsu valodā. Latviski un krieviski tā pieņemts, ka sauc par čigāniem, par ko lai es apvainotos?»
Latvijā čigāni vairāk apmetušies Kurzemē un Latgalē. Kurzemnieki vairāk ieauguši latviešu vidē, Latgales čigāni esot krieviskāki, atšķiras arī valodas dialekts.
Baronu ciena
Pēc kalupiešu stāstītā, Konstantīns Beinarovičs esot viens no cienījamākajiem čigāniem Latgalē - čigānu barons, kuru uzklausot gan Kalupes, gan Maltas un Rēzeknes čigāni. Vārds «barons» cēlies no romu valodas baro - galva. Tas ir cilvēks, kuram čigānu kopienā ir liela autoritāte, kuru ievēl no sava vidus. Pats Konstantīns par to runā pavisam negribīgi. «Nu kāds es barons, esmu tā kā vecākais. Mani vienkārši ciena un klausa. Ja dzērumā čigāns sastrādājis kādu muļķību, tad prasa padomu, kā palūgt piedošanu.» Kādam jābūt čigānam, lai to ievēlētu par baronu? «Taisnīgam, gudram, nepieļaut, lai čigāni dara muļķības. Arī prast sodīt, nu ar vārdu, ne jau ar pātagu, kaut arī citreiz gribētos sadot arī ar pātagu. Citādi mums te Kalupē viss normāli, te visi savējie.»
Uz jautājumu par seno notikumu 1990. gadā, kad divi čigāni laupīšanas nolūkos noslepkavoja vietējo katoļu prāvestu, Konstantīns nozibina ar acīm. «Ja kāds čigāns kaut ko ļoti sliktu izdara, mēs, mīļā, to nicinām. Viņš čigānu tiesā tiek sodīts, izstumts no mūsu vidus. Tie, kuri noslepkavoja mācītāju, tika izstumti no mūsu vidus, tas ir milzīgs grēks. Arī viņu ģimenes te vairs nedzīvo, māte mira, bet tuvinieki aizbrauca kaut kur prom, viņi ir aizmirsti.» Tāds čigāniem esot goda kodekss, kuru arī Konstantīns negrib atklāt, tikai uzsver, ka svarīgākais noteikums esot - klausīt vecākus un cienījamākus cilvēkus. Viss pārējais esot tāpat kā visiem pārējiem kristīgajiem - nezagt, neslepkavot, nepārkāpt laulību. Pēdējais noteikums sevišķi ir jāievēro čigānu sievietēm, vīrus par to tik bargi nenosoda. «Dzīve ir dzīve, visādi gadās,» Konstantīns nosmejas un aiziet uz virtuvi uzpīpēt. Pīpē viņi daudz, arī Sofija kopā ar vedeklu uzvelk kuplu dūmu.
Izglītību novērtē
«Par bērniem? To lai saimniece stāsta, ko es zinu,» par vīra atbildi Sofija garšīgi nosmejas un sāk skaitīt. Vladimirs dzimis 1970. gadā, tad 1973. gadā Konstantīns, 1974. gadā meita Nonna, 1979. gadā Natālija, 1982. gadā Aleksandrs, 1985. gadā Sergejs. Četri dēli un divas meitas. Lielākā daļa bērnu nav ieguvuši lielu izglītību, vecākais dēls pabeidzis astoņas klases, otrs dēls sešas klases, jaunākais, kurš tagad dzīvo mājās, tikai trīs klases, viņam esot bijis grūtāk ar valodu, stostījies. Konstantīns atzīst, ka agrāk čigāni uz mācībām neesot tiekušies, bet tagad jaunatne cenšoties, arī viņa vecākais mazdēls pabeidzis deviņas klases Kalupē, mācās vidusskolā Rīgā, māsīcas dēls iestājies augstskolā.
Konstantīns agrāk strādājis kolhozā mehāniskajās darbnīcās, tagad 57 gadu vecumā vairs darbu atrast necer, pelnās ar metāllūžņu vākšanu. Sievai kā daudzbērnu mātei piešķirta priekšlaicīgā pensija 78 lati. Dēls un vedekla pagastā atstrādājot garantēto iztikas minimuma pabalstu. Viena no meitām strādā ārzemēs, Anglijā - turpat, kur tante. Konstantīns uzsver - ja būtu darbs tepat Latvijā, čigāni uz ārzemēm projām nebrauktu, kaut gan ārzemēs, ņemot darbā, «neviens neskatās, vai tu esi čigāns. Latvijā gadās visādi».
Dievam tic
«Tagad jau vecās tradīcijas aiziet. Tie čigāni, kuri bija agrāk, tie gan tās tradīcijas ievēroja stingri. Viss tad bija stingri, bez vecāku ziņas ne soli. Tieši tēva balss bija noteicošā. Ja dēls ar meiteni sagulēja, tad bija noteikti viņa jāprec, nekur neliksies,» stāsta Sofija. Čigānu ģimenē noteicošā balss pieder vīram, kaut arī Konstantīns mīļi atzīst, ka noteicēji esot abi, arī saimniece, kuru viņš apprecējis, kad tai bijuši tikai 16 gadi. Tagad viņu bērni gan tik agri neprecas, arī otrās puses visiem ir krievu tautības, agrāk čigāni precējušies tikai ar čigāniem. Varbūt tāpēc tagad tradīcijas sajaukušās, čigānu ģimenēs lielākie svētki ir Ziemassvētki un Lieldienas kā jau visiem kristiešiem. Konstantīns uzsver, ka čigāni ir ticīga tauta, katoļi, kaut arī baznīcā iet reti, nelaulājas, bet bērnus kristī un mirušos izvada ar mācītāju.
Apmetnē vairs nedzīvotu
«Ar kaimiņiem draudzīgi dzīvojam, nebaramies. Parunājamies, kā kuram dārziņā kas aug, palīdzam cits citam, ja vajag. Arī naudu aizdod, ja vajag. Kad bērni mācījās skolā, pie mums ciemojās gan krievu, gan latviešu bērni,» stāsta Sofija. Čigāni esot viesmīlīga tauta, pirmais cienasts ir tasīte stipras melnas tējas. Ja ciemiņi ir gaidīti, tad nākot vēl otrais cienasts, kas stiprāks, kaut arī čigāni ar alkoholu neaizraujoties.
«Agrāk klejojām, dzīvojām apmetnēs, kurinājām ugunskurus, zirgus mainījām, tā tik bija dzīve!» Bet tagad, ja kāds piedāvātu klejot un dzīvot apmetnē? «Nē, nē, ne par ko! Lai mēs tagad no savas mājas ietu uz kibitku, kur pat gaismas nebija, ja kādam bija petrolejas lampa, tas jau skaitījās bagāts. Sievietes ar torbām staigāja pa ciemiem, vīrieši brauca ar zirgiem, dzēra. Tagad jau čigānam galvenais ir mašīna, nevis zirgs,» pasmejas Konstantīns un paklausīgi steidzas kopā ar sievu nofotografēties. Vēlāk ievēroju, ka steigas iemesls ir divi čigāni, kuri, acīmredzot atnākuši kādās biznesa darīšanās, nepacietīgi mīņājās pie metāllūžņu kaudzes pagalmā, savukārt Sofijai gribējās noskatīties filmu. Melnā tēja atdzisa tasītēs, bet otrs cienasts tā arī palika uz galda neuzlikts.