Jāapzinās, ka tas ir ļoti sarežģīts uzdevums, jo vienlaicīgi jānodrošina tautsaimniecības attīstība. Jāsaprot arī, ka ES plāni uz dalībvalstīm attieksies grūti izpildāmu direktīvu veidā un skars mūs daudz ievērojamāk nekā 250 bēgļu izvietošana. Tieši tādēļ sabiedrībai kopumā, un it sevišķi zinātniekiem, jāizprot sagaidāmie stratēģiskie grozījumi un savlaicīgi jāreaģē. Problēmas risināšanai ir piedāvāti daudzi varianti, no kuriem svarīgākie ir: atjaunojamās enerģijas un kodolenerģijas īpatsvara palielināšana, enerģijas lietderīgāka izmantošana, oglekļa uztveršana un uzglabāšana (OUU), oglekļa uztveršana un izmantošana (OUI).
Par lielāko daļu šo virzienu bijušas plašas diskusijas plašsaziņas līdzekļos, tādēļ atgādināšu tikai atsevišķas lietas, bet nedaudz vairāk pievērsīšos pēdējiem diviem virzieniem. Atjaunojamās enerģijas un kodolenerģijas īpatsvara palielināšanai vajadzētu novest pie elektroenerģijas ražošanas apjoma strauja pieauguma, kuras lietderīga izmantošana prasīs daudzus risinājumus, tostarp arī elektroenerģijas akumulēšanu ar ūdeņraža, metāna vai metanola palīdzību. Gan vēja enerģija, gan biomasa ir nozīmīgs Latvijas resurss, kurš būtu jāizmanto lielākā mērā, sevišķi transporta nozares nodrošināšanai.
Oglekļa uztveršana un uzglabāšana un oglekļa uztveršana un izmantošana ir jauni virzieni, kas sastopas ar daudzām neatrisinātām problēmām, toties sola lielus ieguvumus. Jāatzīmē principiāla OUI virziena atšķirība, jo šajā gadījumā oglekļa dioksīds ir nevis kaitīgs blakusprodukts, bet vērtīga izejviela. Fantastiski izklausās, bet principā mēs varētu gaisu filtrēt un atdalīto oglekļa dioksīdu izmantot degvielu un ķimikāliju ražošanai, nodrošinot tādu atmosfēras sastāvu, lai klimata pārmaiņas nenotiktu. Jāatzīmē arī, ka OU tehnoloģiju izmantošana var mainīt priekšstatu, ka dabas gāze ir ekoloģiski tīrākais un ekonomiski izdevīgākais fosilais enerģijas avots. Tās nav tikai ieceres, jo oglekļa dioksīds jau tiek izmantots daudzu produktu sintēzei.
Pie tiem pieder, piemēram, metāns, ogļūdeņraži, metanols un polimēri. Labi pazīstama ir karboksilēšanas reakcija, kurā oglekļa dioksīds tiek pievienots, veidojot karboksilgrupu. Kopumā tomēr oglekļa dioksīda izmantošanas īpatsvars ne ķīmiskajā, ne degvielu rūpniecībā nav augsts, un to varētu būtiski palielināt. Degvielu ražošanas sakarā aktīvi tiek pētīta Sabatjē reakcija, kurā no oglekļa dioksīda un ūdeņraža tiek iegūts metāns (dabas gāze). Pavisam nesen šai reakcijai uzmanību pievērsa NASA, izstrādājot reģeneratīvu sistēmu dzīvības nodrošināšanai kosmosā, un tā ir piedāvāta arī degvielas sintēzei uz Marsa. Tai varētu būt liela nozīme arī zema oglekļa ekonomikā, jo produktam, kuru sauc par sintētisko dabas gāzi, nav nepieciešamas jaunas uzglabāšanas un piegādes sistēmas - var izmantot dabas gāzei domātās. Lai procesu realizētu, nepieciešams ūdeņradis, kuru varētu iegūt ūdens elektrolīzes rezultātā, izmantojot atjaunojamo (zaļo) elektroenerģiju periodos, kad tai nav pietiekama pieprasījuma.
Risinājumi tiek intensīvi meklēti, un klimata pārmaiņas neglābjami piespiedīs mūs pāriet uz jaunu saimniekošanas veidu - zema oglekļa ekonomiku. Šī pāreja jau notiek. Tā ir liela zinātne un liels bizness. Liekas, arī mums būtu laiks apvienot spēkus komercializējamu procesu izstrādei. Mums ir emisijas kvotu pārdošanas un struktūrfondu līdzekļi, ir zinātnieki un ir Latvenergo ar visai lielām iespējām attīstīt stratēģiski nozīmīgus pētījumus. Varbūt mēģināsim?
*Latvijas Zinātņu akadēmijas ģenerālsekretārs, RTU profesors