Cīnītāji par atklātību sāka ar atklātajām valdības sēdēm. Tas bija Einars Repše, kas padarīja valdības sēdes atklātas. Oponenti pārmeta populismu, kas argumentētu sarunu valdības sēdē pārvērš tukšā muldēšanā televīzijas kameru priekšā, taču Delna un tās apakšstruktūra Providus stingri stāvēja atklātības sardzē. Un tie bija Jaunā laika deputāti, kas 2008. gada vasarā pauda svētu sašutumu, kad valsts budžets pirmoreiz tika skatīts slēgtā valdības sēdē. Pēc tam šie politiķi, kas tagad ir Vienotība, paši valsts budžetu pastāvīgi skatīja slēgtās sēdēs, krīzes gados aizbildinoties ar starptautiskajiem aizdevējiem.
«Atklātība nav striptīzs,» tagad paziņo arī Providus pētniece Linda Austere, kad «tiesiskuma un atklātības» koalīcijas Ministru kabinets slēgtā sēdē skata pat tādu jautājumu kā naudas piešķiršana teātra rekonstrukcijai. Nav jau laikam tajā nekā sensacionāla. Iespējams, ka politiķi nemaz neslēpj diskusiju. Ļoti iespējams, ka politiķi slēpj to, ka nekādas diskusijas valdībā nemaz nav, jo jautājumi tiek izlemti jau iepriekš. Jo nekad tā nav bijis, ka par nozari atbildīgie ministri nepiedalās valdības sēdēs, kad tiek skatīts viņu ministrijas budžeta jautājums - tā ir pēdējā laika parādība Latvijas demokrātijas evolūcijā.
Parādība, kas liecina, ka valdības sēdes formalizējas, bet patiesā jautājumu lemšana notiek ārpus Latvijas Satversmē paredzētām iestādēm - ne Saeimā, ne valdībā, bet varbūt koalīcijas padomē. Bet visticamāk, ka jau pirms koalīcijas padomes kaut kur iepriekš neformālā lokā tiek izspriesti, izlemti un apstiprināti jautājumi, kuri pēc tam iziet formālo procesu caur ministrijām, valdību un Saeimu. Diskusijas šādā sistēmā kļūst liekas. Sākumā tiek uzturēts teātris PR vajadzībām. Līdz tas kļūst apgrūtinošs apstākļos, kad ir tikai viena varas partija.
Šī situācija, kad mūsu politikā vairs ir tikai viena varas partija, kā to atzīst sociologs Aigars Freimanis, ir īsts liekulības tests Latvijas sabiedrībai. Jo tagadējie Vienotības politiķi savulaik ienāca politikā ar demokrātiskām idejām, ar piedāvājumu attīrīt Latvijas politiku no varas partiju tīkla, iestājās pret visām tām parādībām, kuras paši tagad ir pārņēmuši pilnībā viens pret vienu - tikai oranžās pildspalvas nomainījuši salātzaļi rakstāmie.
Vai sabiedrība izturēs šo liekulības testu, kurā tiek piedāvāts noticēt atklātiem meliem, paziņojot, ka melns ir tas, kas vakar bija balts? Tas ir fantastiski, kā politiķi, kuri paši pie varas nāca ar referenduma palīdzību un, bez balss palikdami, slavēja Manabalss.lv iniciatīvas, tagad ierobežo demokrātiju, īpaši ciniski izmantojot sabiedrības bailes no referendumiem par jūtīgām tēmām, kāds bija referendums par otru valsts valodu.
Tieši šodienas notikumi ir vislielākais veselības tests demokrātijas vērtību orientācijai Latvijas sabiedrībā. Jo to tagad rīko politiķi, kuri vārdos vienmēr ir bijuši par tiesiskumu, demokrātiju un atklātību. Tagad dara pretējo, bet no sabiedrības pieprasa, lai tā, redzot kazu, saka ka, tā ir govs, kā to ir pamanījis arī Valsts prezidents.