Kaut gan šie samazinājumi skars konkrētus cilvēkus un nevar tiem patikt, vēl vairāk tiem nepatiktu tie, kuri bez aizdevuma saņemšanas būtu nesalīdzināmi krasāki.
Jā, virsuzdevuma bezkompromisa neizbēgamība veicina arī paviršus risinājumus tā sasniegšanai. Taču arī sabiedrības neapmierinātība var būt gan labāku nākotnes risinājumu virzītāja, gan tikai sevis vairotāja, tāpēc lemšanā iesaistītajiem pieklātos vismaz pašiem tikt skaidrībā, kādu to vēlētos.
Alternatīvas izdevumu samazinājumam nebija, laika arī vairs ne, tāpēc nav jābrīnās, ka glābšanas pasākuma dalībnieku rīcība reizēm bija kā neganta ūdens kulšana un nesakarīga sakliegšanās. Valdība palaikam atgādināja trakomāju, Saeimas otrdienas ārkārtas sēdē arī bija milzumdaudz trokšņa un niknuma, kas atbilda situācijas dramatismam, taču nevarēja mainīt vienīgo iespējamo lēmumu, kas beigu galā arī tika pieņemts pārliecinoši - ar 63 balsīm par, tikai 30 pret.
Vēl eksistenciāli traģiskāk uzvedas Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība un tās vadītājs Pēteris Krīgers, kas kopā ar Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības palātu un Latvijas Pensionāru federāciju pagājušonedēļ parakstīja ar valdību dokumentu par izdevumu samazinājumu un uzreiz sāka gatavot valsts mēroga protesta akciju ar grūti formulējamu mērķi un pat tikai lozungu. Sākumā tas bija «Par Latvijas glābšanu», tad «Par manu un tavu Latviju», beigās laikam «Par Latviju. Pret netaisnību» - mini nu, par ko un pret ko. Jo kuri tad ir pret Latviju un par netaisnību?
Krīgers skaidro, ka parakstījis vienošanos, jo principā atbalsta izdevumu samazināšanu par piecsimt miljoniem, taču manifestācija notikšot tāpēc, ka viņš un arodbiedrības nepiekrītot veidam, kā tie tiks samazināti. To pat varētu saprast, taču manifestācija ieplānota ceturtdien, divas dienas pēc tam, kad Saeima atbalstīja valdības plānu un vairs nevarēs mainīt arī izdevumu samazināšanas veidu. Krīgera skaidrojums, ka pasākumā aicināti piedalīties visi strādājošie, pensionāri un bezdarbnieki, lai varētu ar lozungiem un saukļiem izteikt savu attieksmi «par to, kas notiek valstī, un sniegt priekšlikumus», padara tās jēgu vēl neskaidrāku. Tātad Esplanāde būs kā agora senajā Grieķijā - pilsoņu pulcēšanās laukums, kurā apspriesties (tirgoties, uzklausīt valdnieka rīkojumus)? Vai tomēr tas būs protesta pasākums, kurā izkliegt lozungus un saukļus?
Diezin vai manifestācija ir piemērots formāts priekšlikumu sniegšanai, it īpaši, ja šie priekšlikumi nav formulēti. Kas notiek manifestācijās, kurām nav viena skaidra mērķa un kuras dažādu sabiedrības grupu pārstāvji vienkārši izmanto savu daudzo konkrēto problēmu izstāstīšanai, bet vienoties spēj tikai viena saukļa izkliegšanā, pieredzējām 13.janvārī.
Šajā reizē, par laimi, laikam nav šāda viena saukļa, ar ko sevi tracināt un ar ko pašiem sev leģitimēt bezmērķīgu vardarbību, - «atlaist Saeimu» vai «nost ar valdību» neskanētu pēc tam, kad valdība un Saeima par mata tiesu izglābusi valsti no bankrota. Taču Krīgera minētais pamudinājums akcijas organizēšanai - ka viņš saņēmis daudz tālruņa zvanu un e-pastu, kuros cilvēki izsaka savas bažas un viedokli, ka «ir jāiziet ielās», - un viņa bezatbildīgā runāšana - ka manifestācija nenotikšot pie Saeimas, jo viņš nevarot prognozēt dalībnieku iespējamo agresivitāti, bet «man personīgi Saeima kā arhitektūras piemineklis patīk labāk pašreizējā izskatā, nevis kā drupas», - iezīmē gaisotni, kurā nekonkrētām sajūtām izpausties neprognozējamā rīcībā.
Par labu Krīgeram jāteic, ka viņš tikai atražo apjukumu, ko regulāri izrādījuši pat valdības ministri, vienlaikus gan atbalstīdami paši savas valdības centienus ierobežot izdevumus, gan pret tiem iebilzdami. (Spilgtākais piemērs - Tatjana Koķe (ZZS), kas bija devusies kopā ar skolotājiem demonstrācijā pret viņas pašas vadītās Izglītības ministrijas īstenotajiem valdības lēmumiem.) Un ka arī viņš, tāpat kā citu sabiedrisko organizāciju pārstāvji, ļoti apsveicami uzstāj, ka nākamā gada budžetu valdībai jāsāk veidot tūlīt pēc šo grozījumu pieņemšanas un kopā ar sociālajiem partneriem.
Katrā ziņā Krīgera apmulsums ir godīgāks nekā daža laba augsta ministrijas ierēdņa efektīgie pašuzupurēšanās demonstrējumi, prasot samazināt atalgojumu sev, nevis piedāvājot jēdzīgu plānu vismaz savas nozares pārvaldes reformēšanai.
Taču tautas manifestācija ir nopietns sabiedrības attieksmes paušanas veids, ko nevajadzētu degradēt, un arī nevajadzētu izniekot tajā piedalīties aicināto laiku un labos nodomus, rīkojot bez saprotama iemesla un nedefinēti nesasniedzamam mērķim. Strādājot pie nākamā gada budžeta kopā ar valdību, sabiedriskās organizācijas var daudz veiksmīgāk ietekmēt izdevumu efektīvu un taisnīgu samazināšanu, nekā to var izdarīt, šobrīd rīkojot manifestāciju.