Mani uzaicināja piedalīties un ar atklāšanas uzrunu uzstāties starptautiskā konferencē «Pēc gadsimta ceturkšņa. Baltijas ceļš un totalitārā komunisma sabrukums: Eiropas kopīgās atmiņas un politiskās iedvesmas avots», kas Rīgā notiek 21. un 22. augustā. Latvijā esmu nodzīvojis daudzus gadus, mana pirmā politiskā pieredze veidojās šeit, Tautas frontes laikā, un tā bijusi par pamatu tālākajai darbībai Krimas un Ukrainas parlamenta deputāta statusā un tagad, vadot Medžilisu.
Varat īsumā raksturot, kas šobrīd notiek Krimā? Kā jūtas cilvēki?
Katru dienu, katru stundu tur notiek pārmaiņas likumdošanā, jo Krievija cenšas iespējami ātri leģitimizēt okupāciju. Problēmas izjūt pat tie Krimā dzīvojošie, kas martā ar balti-zili-sarkanajiem karogiem gāja uz laukumiem, domājot, ka, pievienojoties Krievijai, vienā mirklī sāks dzīvot paradīzē. Pavasarī tika solīts, ka jautājumi par pilsonību, īpašumtiesībām, brīvu pārvietošanos tiks risināti pakāpeniski, būs kaut kādi pārejas mehānismi, taču visai drīz Krievijas vara no saviem solījumiem atkāpās un cilvēkus nostādīja ātras izvēles priekšā. Teiksim, pilsonības jautājumā tika paziņots: ja gribat palikt Ukrainas pilsoņi vai ja esat nepilsoņi un vēlaties šo statusu saglabāt, jums mēneša laikā par to jāiesniedz iesniegums. Bet pa visu Krimu tika atvērtas tikai četras šādas reģistrēšanās vietas, turklāt tās atvēra ne pirmajās dienās pēc paziņojuma.
Vai daudzi pieteicās?
Tādu cilvēku, kas šādā veidā saglabāja Ukrainas pilsonību, ir ne vairāk nekā trīs tūkstoši uz diviem miljoniem Krimas iedzīvotāju.
Maz.
Neviens taču nezināja, vai saglabāsies tiesības uz zemes un citu īpašumu, uz darbu un brīvu pārvietošanos. Tāpēc vairākums vienkārši neko nedarīja. Baidījās arī paši sevi nodot varai kā tādus, kas to neatzīst.
Pats reģistrējāties vai kļuvāt par Krievijas pilsoni?
Nē, mana situācija atšķiras ar to, ka, būdams Ukrainas pilsonis un de facto dzīvojot un strādājot Krimā, biju deklarēts citur Ukrainā - Kijevā. Līdzīgs statuss ir aptuveni 15-20 tūkstošiem Krimas iedzīvotāju.
Uzreiz kļuvāt par ārzemnieku.
Jā, vienā mirklī kļuvu par ārzemnieku savā zemē, savā mājā, savā darbā. Lai pieņemtu viņu nosacījumus, man būtu jānoformē atteikšanās no savas valsts pilsonības. Tāds, lūk, absurds.
Labi saprotot šādas pieejas cinismu, faktiskā vara cenšas maksimāli saīsināt šīs uzspiestās pilsonības noformēšanu. Simtiem tūkstošu Krimas iedzīvotāju lieto Ukrainas pasi, kaut pašreizējā vara viņus uzskata par Krievijas pilsoņiem. Tagad vajag iespējami ātri šo pasi nomainīt pret Krievijas pasi. Tāpēc katru dienu tiek izziņoti jauni noteikumi tādās cilvēku dzīves jomās, kam ar pilsonību nav nekāda sakara.
Piemēram?
Ir pieņemts lēmums, ka visām mašīnām jānomaina numura zīme. Lai to paveiktu, jāuzrāda Krievijas pase. Ja kāds saslimst un nokļūst slimnīcā, lai noformētu apdrošināšanu, bez Krievijas pases neiztikt. Bērni, kas šovasar pabeidza skolu, nevarēja saņemt atestātu bez Krievijas pases. Cilvēki var izbraukt no Krimas, izmantojot Ukrainas pasi, bet, lai atgrieztos, vajag Krievijas pasi.
Daudzi likumi, kas šogad ieviesti Krievijā, radīti uz Ukrainas pieredzes pamata. Krimas pievienošanu Krievijai Putins pamato ar tautas gribu, atsaucoties uz referendumu, bet tajā pašā laikā Krievijā likumdošana vispār tādus nepieļauj rīkot. Tieši pēc Krimas aneksijas Krievijā parādījās likuma pants, kas jau pat publisku spriešanu par tās vai citas Krievijas teritorijas statusu pielīdzina separātismam, un par to ir paredzēts kriminālpants. Šogad parādījies pants, kas uzliekpar pienākumu Krievijas pilsoņiem reģistrēt dubultpilsonību, ja tādas kādam ir. Ieviesti ierobežojumi interneta lietošanā.
Atgriešanās padomju laikos?
Deja vu sajūta ir. Bet šodienas režīmu, kas izveidots Krimā, ar padomju salīdzināt nevar kaut vai tāpēc, ka padomju režīms no personas sagaidīja tikai to, lai tā neiestātos pret padomju varu un neapšaubītu tās vērtības, bet mūsu situācijā vara pieprasa no cilvēka nemitīgu lojalitātes apliecinājumu, pastāvīgu varas slavināšanu. Lojalitātes neapliecināšana tiek uztverta kā izaicinājums. Šī vara ir daudz ciniskāka par to, kas bija padomju laikos, jo represīvo orgānu iespējas daudz lielākas. Šodien Krimā nav neviena savā dzīves pozīcijā aktīva cilvēka, kam jau nebūtu bijušas sarunas ar Krievijas drošības dienesta pārstāvjiem, Krimā nav neviena redaktora vai medija īpašnieka, ar ko šādas pārrunas nebūtu notikušas jau vairākkārt - tiek vairota totāla baiļu atmosfēra spēka struktūru priekšā, kuras sabiedrībai jāuztver kā visuvarenas, no kurām neko nevar noslēpt.
Kā jūtas Krimas tatāri, ko padomju vara savulaik izsūtīja uz Krieviju, un kas nu atkal nonākuši Krievijā?
Pēc tam, kad 23 gadus pakāpeniski atgriezāmies savā zemē, cenšoties integrēties neatkarīgās Ukrainas tiesiskajā vidē, mēs pēkšņi atkal nokļuvām tajā valstī, no kuras nekad neesam saņēmuši atbalstu savu tiesību atjaunošanā. Pat pēc PSRS izjukšanas izjutām pietiekamu pamatu piesardzībai un satraukumam. Krimas tatāri līdz pēdējam brīdim publiski un masveidā iestājās pret Krimas aneksiju.
Nevardarbīgi?
Mēs nevaram atļauties būt vardarbīgi. Sākot no 27. februāra četriem no rīta, kad bruņoti ļaudis ienāca Krimas Augstākās radas un Ministru padomes telpās, līdz pat aprīļa vidum mēs darījām visu iespējamo, lai izvairītos no sadursmēm. Mums bija informācija, ka Maskavā tiek izskatīti dažādi Krievijas militārpersonu uzvedības varianti Krimā. Atceraties, kā viss notika? Karaspēka iesaistīšana tika pamatota ar to, ka krieviem Krimā klājoties slikti un viņi esot apdraudēti, - un runa ir par teritoriju, kurā nebija neviena vardarbības pret etniskajiem krieviem gadījuma! Mēs rēķinājāmies, ka Kremlim būs vēlme radīt pamatojumu viņu pozīcijai, pat ar atpakaļejošu datumu. Vienlaikus ar karaspēku Krimā ienāca simtiem tā saucamo kazaku no Krasnodaras, Stavropoles apgabala. Viņiem izdalīja ieročus tāpat kā no lumpenizētiem personāžiem veidotajai tā dēvētajai «vietējai pašaizsardzībai». Krimas tatāri nekad nebija domājuši, ka nokļūs tādā situācijā, mums nekad nebija mērķa bruņoties. Līdz ar to, - kad pa mūsu ielām un ceļiem sāka braukāt bruņoti cilvēki, bijām neaizsargāti. Taču nepakļaušanās provokācijām ļāva mums izsargāties no asinsizliešanas un masu vardarbības pret mierīgajiem iedzīvotājiem.
Kādu nākotni redzat savai tautai?
Mūsu ir 300 tūkstošu. Krievijas vara pret Krimas tatāriem attiecas tāpat kā padomju laikos - kā pret cilvēku kategoriju, kas apdraud varu. Tāpēc ir sākušās represijas. Vispirms iebraukšana Krimā liegta bijušajam Medžlisa priekšsēdētājam Mustafam Džamiļevam, pēc tam arī man.
Kāpēc?
Mēs jauno varu neatzinām, kaut arī viņi ļoti gribēja, lai mēs ne tikai atzīstam notikušās pārmaiņas, bet arī akcentētu to lietderību un paustu vēlmi, lai tās būtu mūžīgas. Mēs tam nepiekritām. Iestājāmies pret aneksiju, bijām par to, lai Krima paliktu Ukrainas sastāvā. Tas viss noteica pašreizējās varas attieksmi pret Krimas tatāriem kopumā.
Šobrīd ir jūtami centieni pārformatēt Krimas tatāru nacionālo pašpārvaldi. Ukrainas varas gados mēs atjaunojām savu nacionālo institūtu - izveidojām Krimas tatāru tautas sapulci kurultaju, kurā ir tiešās aizklātās vēlēšanās uz pieciem gadiem vēlēti 250 delegātu. Tagadējais kurultajs ievēlēts 2013. gadā, kad arī tika apstiprināts jaunais Medžilisa sastāvs un tā priekšsēdētājs. Okupācijas vara saprot, ka pēdējo notikumu kontekstā Medžiliss ieguvis jaunu skanējumu pasaulē, skaidrs, ka viņi šo brendu grib iegūt sev. Tāpēc šobrīd cenšas pārformatēt, vienkāršāk runājot, uzpirkt dažus Medžilisa locekļus. Ja tas neizdosies, Medžilisu visdrīzāk aizliegs. Visādā gadījumā divi brīdinājumi, ko man izteica, bija par to, ka mana un Medžilisa darbība varas skatījumā esot ekstrēmistiska un tas varot novest pie aizlieguma.
Cik liels pamats pārmest ekstrēmismu?
Krievija uz to skatās atšķirīgi nekā pārējā pasaule. Par ekstrēmistisko darbību, piemēram, nodēvēts mūsu lēmums boikotēt 14. septembrī gaidāmās vēlēšanas, kaut Krievijas Federācijas likumos nekur nav teikts, ka cilvēkiem nebūtu tiesību boikotēt vēlēšanas vai aicināt to darīt citiem.
Kāpēc neatzīstat šīs vēlēšanas?
Tās, mūsuprāt, balstās likumos, kam nav nekā kopīga ar Krimā dzīvojošo, tostarp Krimas tatāru interesēm. Paredzam, ka šo vēlēšanu rezultāti jau iepriekš noteikti attiecīgajos kabinetos.
Kā varat vadīt Medžilisa darbu, ja liegta iespēja būt tur uz vietas?
Tas tiešām rada zināmas grūtības, taču man ir vietnieki, un pagaidām tiekam galā. Bet varas aprēķins ir skaidrs: izstumt aktīvākos, vienlaikus mēģinot pārējos pietuvināt sev. Pagaidām tas neizdodas. No 33 Medžilisa locekļiem tikai trīs piekrituši sadarboties ar jauno varu. Šķiet, ka citu nebūs. Tas ir labs rādītājs.
Krimas tatāru liktenis piesaistījis plašu starptautisku uzmanību. Kāda palīdzība iespējama no Rietumvalstīm vai no musulmaņu pasaules?
Starptautiska iejaukšanās faktiski nav iespējama- un tikai tāpēc, ka Krievijas federācija nepieļaus, lai kāds šo teritoriju uztvertu ārpus tā tiesiskā statusa, ko tai noteikusi Krievija. Tāpēc būtiskākā palīdzība, kāda var būt Krimā dzīvojošajiem, ir taisnības atjaunošana, tas ir, atgriešanās pie iepriekšējās valstspiederības. Saprotam, ka Putins šobrīd to uzskata par neiespējamu, viņam Krimas jautājums ir politiskās un, iespējams, arī fiziskās dzīvības un nāves jautājums. No otras puses, ļoti labi saprotam, ka Ukraina nekādos apstākļos nespēs attiekties pret Krimu kā maiņas monētu.
Sanāk, ka šī problēma iekapsulēta uz daudziem gadiem?
Baltijas valstīm neatkarības atgūšana prasīja 50 gadu. Es ļoti negribētu, lai Krimas tatāriem pat pieci gadi būtu jāgaida. Tāpēc rīcībai jābūt tādai, lai netaisnīgums tiktu novērsts iespējami īsā laikā. Viss atkarīgs no pasaules politikas vadošiem spēlētājiem - ASV, Lielbritānijas, Vācijas, kas spēj ietekmēt arī starptautiskās organizācijas. Būtiski, lai šo valstu pozīcija izrietētu no tā, ka pasaules iekārtojuma principi tagad ir izjaukti un to atjaunošana ir svarīgāka par jaunu principu veidošanu (ko tad arī kādreiz varētu pārkāpt, ja vienreiz tas pieļauts). Redzu, ka pēdējos mēnešos vairojas izpratne par to, ka Krievijai jāatgriežas pie tiem noteikumiem, kas bija izveidoti pēc Otrā pasaules kara. Saprotu, ka Putins ies uz visdažādākajiem kompromisiem, lai tikai viņam atstātu vismaz Krimu. Bet pasaulei jāsaprot, ka pat šo minimumu nedrīkst atstāt. Citādi tādā garā turpinās.
Saprotams, ka pašreizējā karadarbība noslēgsies ar globālām sarunām - būs lielā tirgošanās. Signāliem par apdraudējumu šajā procesā jānāk no jaunajām ES un NATO dalībvalstīm - Polijas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, jo tām ir cits sāpju slieksnis nekā stabilās demokrātijas valstīs, kuras aizmirsušas komunistiskā režīma 20. gadsimtā radītās traģēdijas. Dažām valstīm var sākt likties, ka tas, ko saka Lietuva, Latvija un Igaunija, ir histērija un ka tālāk karadarbība neizvērsīsies. Bet labi atceros izteikumus pirms dažiem gadiem, kad saasinājās situācija Gruzijā, - ka Ukraina nav Gruzija, ka Krievija nekad neies pret Ukrainu. Redzam pilnīgi citu. Jebkuras bažas, pat šķietami pārspīlētas, jāuztver nopietni. Vai nu jārada tādas garantijas, lai ļaunums neizplatās, vai arī jāgatavojas karam. Cita ceļa nav.