Pēdējās dienās no Lielbritānijas slepeno dokumentu arhīviem atklātībai tikuši nodoti vairāki interesanti materiāli. To vidū ir ne tikai tādas vēsturiskas liecības kā karalienes Elizabetes II uzruna britu tautai atomkara gadījumā, bet arī Vācijas veckanclera Helmūta Kola saruna ar Mārgaretu Tečeri, kurā viņš pauda vēlmi tikt vaļā no puses turku imigrantu, jo tie nav eiropeiski un slikti integrējas.
Pietiekami pikanti, taču neviena no šīm lietām tā arī neieguva praktisku lietojumu. Daudz taustāmāku, kā arī senāku faktu pagājušonedēļ atzīt nācās Anglijas Bankai (AB). Pēc tam kad Vācija 1938. gadā bija anektējusi Sudetu apgabalu, AB vācu Reihsbankai bija nodevusi visas tās rīcībā esošās Čehoslovākijas zelta rezerves. Tā bija nevien prettiesiska rīcība attiecībā uz tikko sadalīto valsti, bet lielā mērā arī tieša palīdzība ienaidniekam, kuram Lielbritānija pati tikai dažus mēnešus vēlāk pieteica karu.
Īsi pēc AB lēmuma pārskaitīt zeltu uz Reihsbankas kontu britu varas iestādes lika visus Čehoslovākijas aktīvus iesaldēt. Tomēr pārskaitījums tika veikts, jo to bija pieprasījusi Starptautisko Norēķinu banka (SNB). Tā tika dibināta, lai kontrolētu reparāciju piedzīšanu no Vācijas pēc Pirmā pasaules kara, tāpēc atteikums it kā varējis nozīmēt savstarpējā miera līguma pārkāpšanu. Interesanti, ka AB direktors vācietis Oto Nīmeijers vienlaikus bija arī SNB valdes padomes priekšsēdētājs. Ar abu iestāžu saspēli tika apiets Lielbritānijas parlamenta lēmums par Čehoslovākijas konta iesaldēšanu, tāpēc pamatotu izbrīnu izsauc tas, kā šis valstij nelojālais cilvēks vispār varēja nokļūt tik svarīgos amatos.
Laiki mainās, bet ieradumi saglabājas. Arī Eiropas Centrālās bankas (ECB) amatā mēs pašreiz redzam pieredzējušu banķieri, un tik tālu viss būtu pareizi, ja vien viņa pieredze drīzāk nesaistītos ar nodokļu maksātāju apkrāpšanu privātbanku interesēs.
Jāsāk ar to, ka Mario Dragi ir ilggadējs The Group of Thirty jeb G30 biedrs, kas zināma arī kā pasaulē ietekmīgākā privātbanku intereses pārstāvošā lobija grupa. Laikā, kad Goldman Sachs palīdzēja Grieķijas valdībai slēpt patiesos valsts parāda apmērus, Dragi pievienojās bankai kā nodaļas vadītājs, tā bija atbildīga par bankas sadarbību ar Eiropas valstīm un valstu aģentūrām. Banka ar darījumu nopelnīja 600 miljonus eiro, Grieķija iešmauca eirozonā, bet Mario Dragi līdz šodienai apgalvo, ka par šo darījumu neko nav zinājis.
Pārmetumus Dragi nācās dzirdēt, arī vadot Itālijas Centrālo banku. Īsi pirms nokļūšanas ECB prezidenta amatā viņa vadītā iestāde vēl paspēja piešķirt divus miljardus eiro lielu vērtspapīru aizdevumu MPS bankai, kas, piedaloties riskantos darījumos, bija nonākusi finansiālās grūtībās.
ECB prezidenta amatā ir nokļuvis izcili pieredzējis baņķieris, bet kaut kā nav pārliecības, ka šī pieredze nāk mums par labu.