Tikpat nozīmīgs bija neviltotais draudzības un sirsnības kods, kurš valdīja abu dziedātāju komunikācijā. Apzinoties milzīgo atbildību, taču ne tās sastindzināts, kopā ar māksliniekiem muzicēja Kauņas Simfoniskais orķestris diriģenta Konstantīna Orbeljana vadībā.
Abpus žogam
Dmitrija Hvorostovska un Elīnas Garančas pirmā kopīgā uzstāšanās notika 2015. gada oktobrī Maskavā, Kremļa kongresu pilī, pēc tam arī Sanktpēterburgā, projektā Hvorostovskis un draugi. Šo projektu Hvorostovskis uzsāka jau pirms desmit gadiem, lai iepazīstinātu dzimtās Krievijas publiku ar pasaules operzvaigznēm. Izcilais baritons paspējis koncertēt gan ar Renē Flemingu, gan Sondru Radvanovsku un citiem izciliem opermāksliniekiem. Elīna Garanča projektā iesaistījās pēc baritona cīņas ar slimību, kas viņam uzbruka pēkšņi 2015. gada pavasarī. Viņu pirmie kopīgie koncerti notika mēnesi pēc Hvorostovska atgriešanās uz skatuves, un nu viņi šo programmu dāvāja Latvijā. To novērtēja ne tikai klausītāji pārpildītajā Dzintaru koncertzālē. Daudzi, kuri nedabūja vai nevarēja atļauties nopirkt biļetes, baudīja koncertu aiz koncertzāles žoga. Kundzes sēdēja uz līdzpaņemtajiem saliekamajiem soliņiem, bet garāmgājēji ievēroja cieņpilnu klusumu.
Mākslinieki šajā vakarā atklājās daudzveidīgi, stilistiski plašā spektrā no Bizē Karmenas līdz krievu mūzikai, no itāļu operas līdz piedevās dziedātajai klasiskajai operetei un tās radiniecei spāņu sarsuēlai. Hannas un Danilo duets Lippen schweigen/Lūpas klusē no operetes Jautrā atraitne, kas izskanēja apburoši šarmantā lirismā, bija mākslinieku sveiciens visā pasaulē populārās operetes autoram Francim Lehāram (1870-1948) šī muzikālā darba 110 gadu jubilejā, ko mūzikas pasaulē atzīmēja 2015. gadā.
Elīnas Garančas Karmenai, kuras temperamentīgā, pašapzinīgi pavedinošā habanēra ik reizi viņas lasījumā iegūst arvien jaunas krāsas un zīmīgus akcentus, Hvorostovskis atsaucās ar slavenajām, vīrišķīgi bravūrīgajām Eskamiljo kuplejām. Tomēr tā īsti slavenais baritons atraisījās Tomska balādē Reiz Versaļā no Pētera Čaikovska operas Pīķa dāma. Ne velti viņš atzīts par vienu no slavenākajiem grāfa Tomska atveidotājiem. Savukārt, kad Hvorostovskis savā vīrišķīgajā baritonā dziedāja Sergeja Rahmaņinova operas Aļeko titulvaroņa kavatīni Viss tabors guļ, bija grūti iedomāties vēl patiesāku, smeldzīgāku, gruzdošāku pārdzīvojumu gammu, kas atspoguļojās daudz pieredzējušā, taču mīlestībā pieviltā čigāna monologā par mīļoto Zemfīru un neuzticību, kas nomainījusi vēl neseno kaislību. Šis bija vissaviļņojošākais no Hvorostovska priekšnesumiem, mākslinieks dziļi identificējās ar Aļeko tēlu. Iespējams, no senas, rūgtas paša dzīves pieredzes. Tikmēr dziedātāja izteiksmības plašo amplitūdu pārliecinošā stilu dažādībā apliecināja programmas turpinājums Verdi repertuārā ar Rodrigo (marķīza de Pozas) āriju no operas Dons Karloss.
Repertuāra jaunumi
Viens no izvērstākajiem, sarežģītākajiem un iespaidīgākajiem priekšnesumiem Elīnas Garančas izpildījumā visa vakara gaitā bija plašā Leonoras ārija O mio Fernando no Gaetano Doniceti operas Favorīte. Doniceti operas varoni, Kastīlijas karaļa Alfonso favorīti Elīna Garanča portretējusi koncertuzvedumos Zalcburgā un Berlīnē, bet šoruden iejutīsies Leonoras lomā šīs operas iestudējumā Bavārijas Valsts operā ar Karelu Marku Šišonu pie diriģenta pults. Vēl šī gada beigās Elīna Garanča debitēs Santucas lomā Pjetro Maskaņji operas Zemnieka gods jauniestudējumā Parīzes operā, ko Latvijā pieteica ar sulīgā skaudru emociju gammā nodziedāto Santucas āriju, kā arī dramatiski spriegā duetā ar Dmitrija Hvorostovska Alfio. Izcili dziedātājai izdevās sievišķīgi valdzinošā, austrumnieciski vijīgā Dalilas ārijas no Kamila Sensānsa operas Samsons un Dalila.
Saulainā, dzīvespriecīgā enerģija un vokālās rotaļas valdzināja Elīnas Garančas iemīļotajā repertuāra hitā no spāņu komponista Ruperto Čapi komiskās sarsuēlas. Hvorostovskis savukārt sajūsmināja publiku ar populāro romanci Oči čornije. Vienkārši un smalki viņi duetā uzbūra Mocarta operas ainiņu, kurā sieviešu pavedinātājs Dons Žuans bez īpašām pūlēm savaldzina lauku zemnieka līgavu, lētticīgo Cerlīnu. Abu mākslinieku koncerts bija arī vizuālā skatuves tēla elegances un saskaņas paraugstunda: koncerta pirmajā daļā Elīna Garanča atturīgi izturētajā, taču izteiksmīgajā melnajā kleitā ar gaišajām, asimetriskajām 3D ziedu aplikācijām bija absolūtā saskaņā ar Hvorostovska efektīgo, sirmo mirdzumu. Koncerta otrajā daļā viņa staroja košsarkanajā brīvības un kaislības krāsā.