Pēdējā laikā arī Latvijā saasinājusies diskusija par bēgļu uzņemšanas problēmu, kas tik sāpīgi skārusi Eiropas dienvidu valstis, ka tās vairs vienas ar to netiek galā. Iepriekš šķita, ka graustu kuģos uz turīgāku valstu krastiem vestie ir tālu, līdz ar to mūs šī problēma neskar, taču pēc tam, kad Eiropas līderu dienaskārtībā parādījās ideja par bēgļu kvotu sadali starp brālīgajām valstīm, satraucās un viedokļu kaujās iesaistījās pat allaž visrāmākie tautieši.
Vieni nu krīt panikā par potenciāli milzīgo (no politiķu mutēm jau izskanējis baisais cipars - simts tūkstošu) iespējamo iebraucēju skaitu, otri pirmos vaino ksenofobijā, neiejūtībā, atgādinot, ka arī latvieši savulaik devušies bēgļu gaitās un bijis taču tik labi, ka toreiz kāds mūsējiem saprotoši palīdzējis.
Neiejaucoties šajos polarizētajos dueļos, gribētos vērst uzmanību uz dažiem būtiskiem aspektiem.
Vispirms - varbūt tas dīvaini skan, un tomēr - par bēgļu cilvēktiesībām: ja reiz tos kāds uzņem, tad valstīs, kur tie mērķējuši būt, nevis kur kāds iedomājas tos izmitināt.
Kas attiecas uz pārmetumiem ksenofobijā, domāju, ka mūsu līdzcilvēku gadījumā tās drīzāk ir bailes par tālāko spēju saglabāt pašu jau tā daudz cietušo identitāti. Otrkārt, varbūt šis faktors būtu jāmin kā pirmais, bailes par valsts nonākšanu vēl lielākā nabadzībā, uzņemoties papildu sociālo slogu. Un šajā pašā kontekstā - ja mūsu politiķiem pārmet pārlieku piesardzību šajā jautājumā, tad ko lai saka par Lielbritānijas iekšlietu ministres izteikumiem, ka bēgļi jāsūta atpakaļ, no kurienes nākuši?!
Taču, ja paliekam šī līmeņa diskusijās, būtu jāsaprot, ka tā ir virzība pretī vēl lielākām problēmām. Bēgļi ir apstākļu sekas. Ar kvotām, lai arī cik lielas tās katrai valstij būtu, ar īstu vai attieksmes mūru celšanu Eiropas dienvidu piekrastēs vai pat bēgļu aizgādāšanu atpakaļ uz izcelsmes valstīm problēmas mazumā neies. Šobrīd daudz aktīvāka cīņa būtu jāvērš uz cēloņiem. Mūsu pieredze ar bēgļu gaitām kara laikā jāvērš nevis iekšējā konflikta eskalēšanas virzienā, bet gan jālieto kā spēcīgs arguments ārpolitikā, Eiropas valstu līderiem stāstot par savu valsts okupācijas dēļ piedzīvoto bēgļu gaitu pieredzi un mudinot daudz, daudz lielāku vērību pievērst miera un labklājības veicināšanai valstīs, no kurām cilvēki visvairāk tendēti bēgt. Var visādi gudri izrunāties, ka tas ir grūti, atrast ieganstus, kāpēc pat neiespējami, - tā ir tikai un vienīgi laika vilkšana. Agri vai vēlu problēmas, kuru sekas ir bēgļu plūsmas, nāksies risināt. Citādi tas būs bezgalīgais stāsts, ņemot vērā dzimstības līmeņu atšķirību.