Bez sadzīves strīdiem
Rita Tiesniece dzīvo Pierīgā, Valdlaučos kopā ar jaunākā dēla ģimeni. «Man ir savi apartamenti, tāpēc sadzīves strīdiem nav iemesla,» priecājas pensionāre. Māju, kurā mīt ģimeniskā seniore, pirms daudziem gadiem uzbūvējuši viņas vecāki, palīdzot pašai Ritai. «Nāku no Vidzemes. Bērnībā man kā jau daudziem vienaudžiem gadījās skaudri brīži. 1949. gada martā ģimenei draudēja izsūtīšana uz Sibīriju. Izglābāmies, pateicoties mammas izlēmībai. Viņa saprata, ka mājās palikt nevaram, sasēdināja mūs, bērnus, ragavās un ieveda mežā paslēpties. Togad martā laiks turējās auksts, bija sniegs… Mūs nedeportēja uz Sibīriju, bet zaudējām visu un dzīvi sākām no jauna. Vispirms mitinājāmies netālu no Cēsīm, pēc tam atnācām uz Valdlaučiem, kur arī uzbūvējām ģimenes māju,» atceras Rita.
Ne trauks, bet lāpa
Izglītību Rita ieguva Vieglās rūpniecības tehnikumā, pēc tam Latvijas Valsts universitātē, kas vairāk nekā 30 gadu bija arī viņas darbavieta. «Universitātē studēju specialitāti, kas saistīta ar ekonomiskās informācijas mehanizētu apstrādi. Pēc diploma iegūšanas mani uzaicināja palikt darbā universitātē. Piekritu, bet karjeras sākumā biju jauna un nedroša, pat garderobes tantiņas neatšķīra, esmu studente vai tomēr pasniedzēja. Līdz ar darba pieredzi pašapziņa nostiprinājās un auga profesionalitāte,» stāsta pensionētā pasniedzēja. «Darbs ar studentiem man deva daudz prieka. Tagad esmu gandarīta, dzirdot, ka mani studenti dzīvē guvuši panākumus, piemēram, Inguna Sudraba, Ojārs Kehris, daudzi citi.»
Bijusī pedagoģe stāsta, ka viņas specialitāte ir ļoti mainīga, senāko ekonomiskās informācijas mehanizēto apstrādi lielā mērā aizstājušas datorizētas sistēmas. «Universitātē nostrādātos gadus esmu pavadījusi, skrienot līdzi zinātnes progresam,» smej elegantā dāma. Tad nopietni piebilst: «Brīžiem kļūst skumji, jo zināšanas, ko mācīju studentiem, vairs nav aktuālas. Bet tad sevi mierinu, atceroties profesora Porieša apgalvojumu - students nav trauks, kas jāpiepilda, bet lāpa, kas jāaizdedzina. Ceru, mani studenti nebēdājas, ka lekcijās dzirdētais vairs nav noderīgs. Ticu, ka viņiem joprojām palīdz universitātē iegūtais analītiskais domāšanas veids un inteliģence.»
Rita lepojas, ka visi trīs viņas dēli ieguvuši labu izglītību, un it īpaši ar to, ka dēli dzīvo un strādā Latvijā. «Vecākais dēls ir enerģētiķis, vidējais strādā Finanšu ministrijā, jaunākais ir jurists, visi ieguvuši maģistra līmeņa izglītību.»
Otrā profesija - vecmāmiņa
Iemesls, kāpēc Rita atstājusi pasniedzējas darbu un devusies pensijā, bijis pirmā mazbērna - jaunākā dēla meitiņas - piedzimšana. «Izlēmu, ka palīdzēšu jaunajiem vecākiem auklēt mazulīti. Bijušie kolēģi, kad gadījās viņus satikt, teica, ka es, pensijā aizgājusi, ļoti labi izskatos. Atbildēju: tas tāpēc, ka dzīvoju veselīgu dzīvesveidu, ar mazmeitu daudz staigāju svaigā gaisā, cepu smilšu kūciņas, rotaļājos. Tagad vecākajai mazmeitai jau ir 11 gadu, bet vēl kādreiz pavadu no skolas uz sporta nodarbībām. Viņa bija un ir mans lielākais iepriecinājums,» saka gādīgā vecmāmiņa. Abas jaunākās mazmeitas, kuras nākušas pasaulē vecākā dēla ģimenē, vecāki gan paši pieskata, bet pa vasarām arī viņas dzīvo pie Ritas.
Jāņi pie Atlantijas okeāna
Ritas hobijs ir citu zemju atklāšana. Pirmajā tālajā ceļojumā - uz Vidusāziju - viņa devusies 15 gadu vecumā. Naudas bijis maz, bet pasauli redzēt gribējies, tāpēc vajadzējis likt lietā izdomu. «Sarunāju ar uzņēmīgu kundzi, kura veda sugas lopus uz Vidusāziju, ka mēs ar brāli brauksim līdzi. Dzīvojām Pierīgā, mums bija sava govs kūtī, no lopiem nebaidījāmies. Līdz Vidusāzijai ar vilcienu braucām vairāk nekā 10 dienu, katrā stacijā lopus barojām, bet es biju sajūsmā par iespēju ieraudzīt reģionu daudzveidību un sastapt visdažādākos cilvēkus. Šis ceļojums uz Vidusāziju mani burtiski apbūra, un pirmais izrāviens atklāt svešas zemes aizsāka manu aizraušanos mūža garumā,» atceras ceļotāja.
Vēlāk, jau kopā ar vīru, Rita iesaistījusies kalnu tūrismā un kāpusi Elbrusā, Kazbekā, Sajānos. «Kāpt kalnos man ļoti patika, bet, kad piedzima dēli, mana mamma noteica, ka nedrīkstu vairs doties kalnos, jo tur reizēm gadījās nelaimes gadījumi. Mamma uzsvēra, ka negrib, lai viņas mazdēliņi kļūtu par bārenīšiem. No kalnos kāpšanas atteicos,» teic kādreizējā virsotņu iekarotāja.
Pēdējā laika spilgtākie ceļojuma iespaidi Ritai saistās ar neparastu Jāņu svinēšanu. «Biju patīkami pārsteigta par to, ka mūsu skaistajiem, nacionālajiem svētkiem Jāņiem radniecīgus svētkus svin Portu pilsētas iedzīvotāji Ziemeļportugālē! Tās bija brīnišķīgas svinības okeāna tuvumā, skatoties krāšņu salūtu,» atceras Rita un piebilst, ka portugāļiem gan ir no latviešiem atšķirīga svētku maltīte - alus vietā dzer vīnu, stilizētos ugunskuros cep okeāna zivis sardīnes, bet svētku līksmā noskaņa ir radniecīga Jāņu svinību atmosfērai. Šopavasar Rita plāno doties uz Spāniju, bet vasarā savas mājas dārzā iecerējusi rīkot kopā sanākšanas seniem draugiem. Viņasprāt, lai nenovecotu, vajag pozitīvi uztvert apkārtējās pasaules mainību un daudzveidību. «Gadās, ka seniori mēdz rūpīgi gatavoties kultūras pasākumam, gaidīt to kā svētkus, bet pēc tam saka: ai, diez kas nebija... Bet es saku: ja arī nebija izcili, tad bija vismaz citādi!»