Tikai vārdi
Nabadzības mazināšana jau labu laiku ir viena no valdības prioritātēm, taču četros gados Labklājības ministrija (LM) tālāk par prioritāti vārdos nav tikusi. Šādu secinājumu pēc revīzijas veikšanas LM un desmit pašvaldībās par laika posmu no 2013. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 30. aprīlim izdarījusi VK. Tā uzsver, ka valstī nepastāv vienotas izpratnes par to, cik ilgi, kādā apmērā un kam ir sniedzama sociālā palīdzība. Savukārt pašvaldībām nav vienotas izpratnes arī par rīcības brīvību trūcīgas ģimenes statusa piešķiršanai. Par to liecina arī fakti. Pirmkārt, valsts statistikas pārskatos 2013. gadā neatbilstoši norādīti pabalsti vismaz 223 tūkstošu eiro apmērā. Otrkārt, dažās pašvaldībās trūcīgai ģimenei var piederēt līdz pat sešiem nekustamajiem īpašumiem vai līdz pat deviņiem kustamajiem īpašumiem. Trūcīgās personas statuss piešķirts arī ģimenei, kurai pieder divas automašīnas un tā izsniegusi aizdevumu 80 tūkstošu eiro apmērā, turklāt šai ģimenei pieder arī kapitāldaļas divos uzņēmumos.
Vienādas situācijas pašvaldībās nav arī attiecībā uz maznodrošināto statusu - 37 pašvaldībās tas nemaz nav ieviests, bet citur tam noteikts ienākumu līmenis no 142 līdz pat 356 eiro. Rezultātā cilvēkiem ar līdzvērtīgiem ienākumiem nav iespējas saņemt vienādu atbalstu.
Dara, ko vēlas
Nevienlīdzīgo situāciju pašvaldībās var izskaidrot ļoti vienkārši - valsts nosaka minimālās prasības, bet citus kritērijus ievieš pašas pašvaldības atkarībā no tās rocības un vēlmes atbalstīt trūcīgās personas, Dienai skaidro LM. Līdz ar to rodas situācija, kad vienā pašvaldībā ģimene nevar saņemt trūcīgās statusu, pat ja pieder kāda lauksaimniecības tehnikas vienība, ar kuru apkopt piemājas dārzu, bet citā pabalstu var piešķirt arī vairāku nekustamo īpašumu un automašīnas īpašniekiem. Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns gan uzskata, ka viss nav tik vienkārši - jāiedziļinās katrā individuālajā gadījumā atsevišķi. Piemēram, ja trūcīgā statuss piešķirts ģimenei ar sešiem nekustamajiem īpašumiem, tas uzreiz vēl nenozīmē, ka ģimenei pieder sešas mājas vai dzīvokļi. Tā var būt arī nabadzīga ģimene laukos, kur īpašumā ir dzīvojamā māja, kūts, klēts, šķūnis utt. Līdzīgi arī ar transportlīdzekļiem. Proti, ja ģimenē ir seši cilvēki un tā dzīvo laukos, tad bez divām mašīnām būtībā iztikt nevar. Līdz ar to sociālajiem darbiniekiem ir jāspēj izvērtēt konkrētās situācijas - citādi regulējums ir labvēlīgs nelielām, bet nelabvēlīgs lielām mājsaimniecībām. Eksperts gan arī pieļauj, ka atsevišķos gadījumos situācijas izvērtējumā var būt kļūdas vai noklusēta būtiska informācija.
Arī Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte min, ka brīžiem statusa noteikšanā varētu būt pieļautas kļūdas, piemēram, nepārbaudot informāciju datubāzēs, kuras ne visās pašvaldībās ir pieejamas. Savukārt tas, ka ne visas pašvaldības ieviesušas maznodrošinātā statusu, esot saprotams - pašvaldībām vienkārši var nebūt līdzekļu, lai nodrošinātu šai grupai atbilstošu palīdzību.
Pārmetumiem nepiekrīt
VK pārmetumiem gan nepiekrīt atbildīgā ministrija. LM pārstāve Marika Kupče Dienai norādīja, ka sociālās palīdzības sistēma pastāv jau gandrīz 20 gadu un tā regulāri tiek pilnveidota. Piedevām VK ieteikumos norādītie trūkumi no LM puses jau esot apzināti, un ministrija vairākus gadus aktīvi strādā, lai pilnveidotu sociālās drošības sistēmu. Šogad gan ministrija apņēmusies darīt visu, lai novērstu gadījumus, kad pašvaldības nosaka prettiesiskus vai nepamatotus ierobežojumus sociālo pabalstu saņemšanai.
Arī I. Rudzīte atzīmēja, ka nav jārunā par būtisku sistēmas maiņu, bet jāatrisina tās problēmas, kas neļauj esošajai sistēmai veiksmīgi darboties. Respektīvi, klibo gan izglītības kvalitāte sociālajā darbā, gan jūtams darbinieku trūkums šajā jomā un notiek bieža darbinieku rotācija. Savukārt pati sistēma un virkne normatīvo aktu ir pietiekami sarežģīti, kā dēļ jaunajiem darbiniekiem būtu nepieciešams ilgāks laiks, lai sāktu veiksmīgi strādāt. LPS pārstāve arī nepiekrīt, ka ir nepareizi pašvaldībām atbalstīt savus iedzīvotājus, gan ieviešot atsevišķus kritērijus trūcīgā statusa iegūšanai, gan nodrošinot atbalstu dažādām sociālajām grupām, piemēram, izmaksājot bērna piedzimšanas pabalstu vai nodrošinot brīvpusdienas.
To, ka varētu samazināt pašvaldību rīcības brīvību, pieļauj LDDK pārstāvis, gan atzīstot, ka tas būtu sarežģīti un radītu jaunas problēmas. Viņaprāt, labākais risinājums būtu izveidot jaunu universālu pabalstu sistēmu, kas nebūtu tik atkarīga no ienākumu līmeņa un nemazinātu vēlmi piedalīties ekonomiskajā rosībā arī augsta nabadzības riska grupu cilvēkus, kā tas ir tagad.