Politiskā loģika liek domāt, ka potenciāla ārēja apdraudējuma gadījumā partijām ir jāspēj nolikt malā savstarpējo rēķinu kārtošanu, jāsaliedējas pašām un kopīgiem mērķiem jāmobilizē arī sabiedrība. Jo īpaši tik mazā un - ko tur slēpt - vārgā valstī kā Latvija. Jo vairāk tādās situācijās kā patlaban, kad atrodamies pierobežā ar konfrontācijā pret Rietumu pasauli nonākušo Krieviju.
Bet ko mēs redzam realitātē? Politiķi gan daudz runā par nepieciešamību stiprināt savu valsti, taču praksē diemžēl rīkojas pilnīgi pretēji. Sevi par latviskām un labēji orientētām dēvējošas partijas valdības koalīciju cenšas saturēt kopā nevis ar vienotu izpratni par darāmiem darbiem, bet ar šantāžas, savstarpējās neuzticības un pazemojuma draudu palīdzību.
Lūk, daži piemēri. Premjeres partiju Vienotība pārstāvošais ārlietu ministrs Rinkēvičs pozicionē koalīcijas partneri Nacionālo apvienību par opozīcijā esošās Saskaņas sabiedroto, kas savukārt darbojoties Kremļa interesēs. Citi Vienotības pārstāvji par Saskaņas potenciālo partneri nākamā Valsts prezidenta izvēlē publiski definē trešo koalīcijas partiju - ZZS. Tās līderis savukārt jau iepriekš apliecinājis, ka valdības koalīcijas līgums vairs nav spēkā. Vienotībai un tajā nesen iekļautajiem kādreizējās Zatlera reformu partijas dibinātājiem regulāri tiek atgādināts par pašu reiz pieļauto gatavību koalīciju veidot tieši ar Saskaņu. Bet pēdējā tiek identificēta teju vai kā visus Latvijas nelatviešus pārstāvoša organizācija, un, atgādinot, ka tai savulaik noslēgts līgums ar Putina partiju, faktiski veidota sabiedriskā doma, ka visi nacionālo minoritāšu pārstāvji esot neuzticami valstij, kas, protams, ir pilnīgs absurds. Te gan ļoti būtiski piebilst, ka sabiedrībā ikdienā šīs konfrontācijas starp etniskajām grupām nav, to izmisīgi cenšas veicināt tikai un vienīgi jau pieminētās politiskās partijas, tā tiecoties mobilizēt savu visai niecīgo pastāvīgo elektorātu. Tātad savas organizācijas politiskās izdzīvošanas intereses liekot augstāk par valsts un tās drošības interesēm.
Tā visa fonā ir nemitīgi skandāli par pielaižu valsts noslēpumiem liegumu galvenokārt Nacionālās apvienības ministriem un deputātiem, kā arī ilgu laiku augstākos amatus ieņēmušiem ierēdņiem; tas it kā nav (vai vismaz nebūtu) saistāms ar partiju politisko konkurenci un tomēr atklāj nesakārtotību sistēmā, par ko atbildība būtu jāprasa no valdošajām, un it īpaši premjeres partijas. Bet vai nu kāds, kurš ir pie varas, jelkad būtu atzinis savu vainu un uzprasījies uz taisnīgu sodu? Un vai kāds politikā ko centies labot un pilnveidot, ja pašam tas nav bijis izdevīgi?
Papildus jau nosauktajam minami arī pārmetumi un aizdomas par opozīcijas partiju pārstāvju iesaisti krimināla rakstura pārkāpumos un ilgās tiesvedības patiesības noskaidrošanā, kas it kā pozīcijai izdevīgi, taču met ēnu uz tiesu varu, radot iespaidu par politisku tās manipulējamību.
Kas no tā visa izriet? Pieļaujot un dažkārt pat atbalstot partiju savstarpējo plūkšanos (jo ir taču interesanti no malas pavērot šo izrādi) un valsts pārvaldes institūciju saikni ar to, mēs faktiski kļūstam par lieciniekiem sistemātiskai valsts vājināšanai no iekšpuses. Gluži kā tajā deviņdesmito sākumā dzirdētajā paredzējumā: Latviju drīzāk nekā ārējais ienaidnieks sagraus pašu politiķu nenovīdība un greizsirdība pret sev tuvākajiem.