Valoda - lūk, arī galvenais šķērslis talantīgu latviešu aktieru kļūšanai par «brīvi konvertējamu valūtu» starptautiskajā teātru tirgū.
Vēsturiskā perspektīvā raugoties, protams, padomju laikos šķietami nepastāvēja nekādi ierobežojumi ar kino palīdzību iemantoto ārkārtējo popularitāti (nostāsti par desmitiem tūkstošu vēstuļu, kurus saņēma «tautu draudzības» skavās uz rokām nēsātie mākslinieki Vija Artmane, Lilita Ozoliņa, Ivars Kalniņš, Elza Radziņa, Bruno Oja un citi publikas mīluļi, nav mīti, bet realitāte) pārvērst darbībā, piemēram, plašajā PSRS teātru piedāvājumā. Taču reāli strādāt «uz ārzemēm» (šoreiz ar to saprotot Maskavas galvenās skatuves) netika neviens - lai gan mēģinājumi darboties šajā virzienā bija. Piemēram, pēc Volpi kausa iegūšanas Venēcijas starptautiskajā kinofestivālā par Malvas lomu Dzidru Ritenbergu vilināt vilināja uz Maskavu, tomēr aktrise izvēlējās strādāt Rīgas Krievu drāmas teātri. Dejotāji (un arī aktieri!) Mihails Barišņikovs un Māris Liepa - tie jau ir citas kategorijas stāsti, tāpat kā mūziķi, dziedātāji - Latvija šajā jomā ir īsta zelta ādere un fenomens, kas turpinās joprojām.
Atjaunotās brīvvalsts laikos, tātad pēdējos divdesmit gados, ievērojamus panākumus (ja par tādiem var saukt, būsim godīgi, tos atsevišķos uzaicinājumus darbā citvalstu, nu jau «izsapņotās» Eiropas, dramatiskajos teātros) guvuši uz rokas pirkstiem skaitāmi Latvijas teātru dramatiķi. Krievu teātra kursu absolvējusī rīdziniece Jana Sekste veiksmīgi iekļāvusies Maskavas Dailes teātra trupā un, var teikt, tur kļuvusi par jaunās paaudzes vadošo aktrisi. Uz Maskavu regulāri spēlēt teātri brauc baletdejotājs Aleksejs Avečkins, bet tas ir viens projekts, līdzīgi kā dažādām teātra antreprīzēm organizējas Krievijā pulka filmējošamies Ivars Kalniņš. Izskatās, ka «Eiropas iekarošanā» visnopietnāk sokas Jaunā Rīgas teātra aktierim Gundaram Āboliņam, kurš, pateicoties režisora Alvja Hermaņa laimīgajai izvēlei 2007. gadā Cīrihes teātrī iestudēt autordarbu Tēvi (ar divu «nevāciešu» Jura Baratinska un Āboliņa piedalīšanos), ātri vien saprata, ka šis ir gadījums, kāds apmeklē reizi mūžā. Aktieris atzīst - pie viņa jau tā perfektās vācu valodas nākas piestrādāt regulāri. Toties pēc veiksmīgi nospēlētām centrālajām lomām izrādēs Tēvi un Oblomovs (Ķelnes Pilsētas teātris) Āboliņš nu ir pieaicinātais viesaktieris Vīnes Burgteātrī un pastāvīgi darbojas citu režisoru izrādēs (piem., tēlo Pjēru Bezuhovu Matiasa Hartmana izrādē Karš un miers) - daudzi Eiropas teatrāļi par šādu karjeras lēcienu var vienīgi sapņot. Bet valodas zināšanas kā reālu «klupinājumu» aktieru starptautiskajai apritei nosauc pat tāda līmeņa slavenības kā izcilā franču teātra aktrise Izabella Ipēra: «Mani saukuši spēlēt Londonā tās asiņainās angļu karalienes, bet vienmēr viss atduras pret publikas problēmām: britu monarhs ar stipru franču akcentu - tas ir neiespējami.» Lai izlauztos Eiropas teātru arēnā, svešvalodai jābūt perfektai. Tiesa, multikulturālā Eiropa jau sāk «samierināties», ka franču, vācu teātrī vairs netēlo tikai nacionālie kadri. Teātros arvien vairāk skan citu valodu akcenti - šoreiz jau no skatuves.