Lai gan noslēgums Daniela Pavļuta darbam ekonomikas ministra postenī ir savāds, nenoliedzami viņš bijis viens no interesantākajiem ministriem Dombrovska valdībā. Pavļuta domāšanas un darba stila īpatnības ir tādas, ka tās vienlaicīgi novērtējuma «tabuliņā» nodrošina gan «+» gan «-» ierakstus.
Piemēram, viņš nepārprotami nebija no tiem politiķiem, kuri amatā cenšas izdarīt, cik iespējams, maz «kustību» - lai tikai nenonāktu konfliktā ar kādu sociālo vai profesionālo grupu. Pavļuts bija ļoti aktīvs, bet tas radīja arī problēmas - vienlaicīgi uzsākot darbus pārāk daudzos virzienos, vienmēr ir risks iestrēgt. Zināmā mērā tas pārsteidza, jo Pavļutam atšķirībā no, piemēram, Ķīļa jau bija pieredze, stājoties amatā, kā funkcionē varas mehānismi, attiecīgi viņam vajadzēja nojaust iestrēgšanas perspektīvu. Jo īpaši, ja runa ir par jautājumu lokiem, kuros samezglojums ir tāds, ka, kā mēdz teikt, labu risinājumu vispār nav. Pašpaļāvība ir laba lieta, tomēr, ja ej plūkties, noder arī saprast, vai tev ir kaut daži sabiedrotie. Piemēram, jautājumā par dabasgāzes tirgus liberalizāciju.
Protams, nav korekti «pēc kaujas» pamācīt, tomēr ministram, iespējams, būtu izdevies vairāk, ja viņš būtu atteicies no vismaz dažiem virzieniem, piemēram, reemigrācijas politikas (kur tāpat skaidrs, ka valsts ietekmēt var maz), ostu pārvaldības modeļa (kaislības bija lielas, rezultāts...) vai valsts aktīvu pārvaldības modeļa maiņas (uzstādījums pareizs, tomēr bez arī pašvaldību «saimniecības» sakārtošanas nenestu vēlamos augļus). Taisnības labad jāsaka, ka iesāktu, bet nepabeigtu darbu sajūta varbūt nebūtu tik spēcīga, ja Pavļuts būtu vēl nostrādājis postenī līdz vēlēšanām.
Pavļuts bija pamanāms arī kā aktīvs t. s. sociālo tīklu lietotājs savas nostājas skaidrošanā. To grūti pārmest, tomēr vienlaicīgi, šķiet, viņš nenovērtēja skarbo realitāti - lai cik aizraujoša ir šīs mūsdienīgās komunikācijas forma, vairums sabiedrības savu informācijas avotu izvēles ziņā ir krietni konservatīvāks. Rezultātā virknē nozīmīgu jautājumu (piemēram, par elektroenerģijas tirgus liberalizāciju) netrūka pārpratumu. No komunikācijas viedokļa Pavļutam izdevās savus priekšlikumus sabiedrībai saprotami izklāstīt tādā daudziem no pašu pieredzes zināmā tēmā kā t. s. ātrie kredīti. Savukārt publikas dažādās versijas par to, kāds tad patiesībā bijis un kāds pēc reformām būs būvniecības regulējums, apliecināja, ka tēma nav izskaidrota un vairumam nav skaidrs, ko Pavļuts šajā virzienā ir vai nav darījis.
Ir ministri, pēc kuriem nākamie konkrētā amata ieņēmēji var teju vai sākt no «baltas lapas». Pavļuta gadījumā tā nav, kas vienu skatījumā ir labi, citu - tieši otrādi. Var arī prognozēt, ka tik ambiciozi cilvēki (kuri turklāt var justies vardarbīgi apstādināti savā kustībā) no politikas neaiziet.