Drāma pie veikala
1995.gada aukstajā ziemā Sise, kā Atis saka - tautas vilkusuņa šķirne, klaidonīte, trīsdesmit grādu salā zem kāda celtniecības konteinera piedzemdēja kucēnus. Daži apmira, palika trīs, kurus sunīte vēl spēja sasildīt ar savu ķermeni. Asiņaini pupiņi, apsaluši ķepu spilventiņi, kārna un nelaimīga - tāda viņa katru dienu gāja ubagot ēdienu uz toreiz netālo mazo Brambergu veikaliņu. Vita un daži citi līdzcietīgie sāka Sisi barot. Trakā akcijā Vita ar Ati un kādu kaimiņu kundzi izķēra kucēnus - īstus mežonīšus. Viens tika tēlniekam Ojāram Feldbergam, arī divi citi nokļuva labās mājās, bet Sisi Lejiņi atveda pie sevis. Lejiņu ģimenē suņi bijuši vienmēr. Kad risinājās notikumi ar Sisi, te dzīvoja vācu aitusune Dara. Sise uzreiz pakļāvās viņai, un Dara samierinājās, ka ģimenē vairs nebūs vienīgā mīlule, taču greizsirdīga bija gan. Sākumā Vitas mamma nāca un sēdēja pie Sises, kad pa dienu neviena nebija mājās. Sešus mēnešus sune nepieņēmās svarā, kuņģis un zarnu trakts bija sabojāti, caureja nemitīga. Taču pamazām Sisei atauga miesa uz kauliem, viņa iejutās jaunajos apstākļos un, Vita apgalvo, sāka smaidīt.
Ciemos nāk kaimiņu puiši
Kad Darai piedzima kucēni, sīkaļas, vēl acis neatverot, pieņēma Sisi kā mīļu tanti. Viņa kļuva par gādīgu bērnaukli jaundzimušajiem un vēlāk par rotaļbiedreni mājās atstātajai kucītei Fontai.
Trijotne dzīvoja pa plašo dārzu un māju un neiztika arī bez nedarbiem. Bomzīte Sise gan bija taktiska un uzmanīga, nekad neko nesaskādēja. Toties Fonta bija nepārspējama racēja! Atis stāsta: «Dažkārt nākam no darba mājās un netiekam iekšā - vārtu priekšā izrakta tranšeja! Citā reizē domāju, ka man rēgojas - skaitu viens, divi, trīs... četri, pieci! Tiešām pieci, jo mūsu dārzā bieži ciemojās caur žogu izgājušie kaimiņu suņi Vezīrs no vienas puses un taksis Hamilkārs no otras.»
Abi ciemiņi dikti negribēja iet mājās, jo te rotaļas un kompānija, bet mājās cauru dienu jāsēž vienam. Vezīrs allaž atlauza žoga caurumiem Ata piesistos dēļus un atkal bija Lejiņu dārzā. Vezīrs ar Fontu izraka visas rozes, «dālijas aiz čuprīšiem izcēla un ar gumiem pa dārzu trakoja».
Nekad nesaki - nekad
Vecuma dēļ mūžībā aizgāja Dara, bet pirms diviem gadiem vasarā ar sirds mazspēju dzīves gaitas beidza Fonta. Vita nozvērējās - nekad vairs neņemšu suni mājās, jo sāpes par aizgājēju ir pārāk smagas. Arī Sise sēroja par Fontu gluži kā cilvēks. Viņa neēda, tikai gulēja, it kā pašai stundas jau skaitītas.
Divus mēnešus vēlāk Vita, nejauši ieskatoties Juglas patversmes mājaslapā, ieraudzīja tīrasiņu vācu aitusuņa šķirnes kucīti Bellu ar drausmīgi izģindušu sejiņu un izmisušām acīm. Kā vēlāk izrādījās, viņai bija gads un astoņi mēneši, izcili ciltsraksti, tikai viena austiņa nepacēlās un bija mazliet deformēta priekškāja. Izstādēm atzīta par nederīgu, Bella par desmit latiem tika atdota kādai sievietei. Jaunā īpašniece, neko nesaprazdama no suņiem, trīs mēnešus bija vārdzinājusi Bellu pusbadā un nevedusi ārā. Vita stāsta: «Kad aizbraucām ar Sisi uz patversmi, ieraudzījām lielu galvu uz skeleta, kas klāts ar blaugznainu ādu. Protams, vedām Bellu mājās.»
Mūsu sarunas laikā Sise dārzā «lasa ābolus», bet Bella - ieritinājusies uz dīvāna, ielikusi galvu saimniecei klēpī un aizmigusi. Vita glāsta Bellas galvu un turpina stāstījumu: «Viņai ir labi gēni un lielisks līdzsvarots raksturs, bet sākumā sunīte baidījās pat no garāmbraucošo mašīnu ugunīm, uz visiem rēja, bija ļoti tramīga un muka no vīriešiem.
Pagājuši divi gadi, kopš Bella ir mūsmājās. Bieži braucam uz saviem laukiem. Tad viņa izjoņojas pa pļavām un mežu, peldas, ir jautra un dzīvesprieka pilna. Viņa smaida tāpat kā Sise.»
Lejiņi zina, ka vācu aitusuņi ģimenē grib dominēt, un Bella jau gribētu uzkundzēties Sisei, tāpēc pie bļodām dažkārt Lejiņiem jāstāv klāt kā policistiem, taču neba ēdiena dēļ abas riskēs ar draudzību. Saimnieku mīlestība abām tiek pārpārēm, tāpēc savas biogrāfijas skumjo daļu viņas izdzēsušas no atmiņas. Laimei ir tagadnes forma.