Aktualizējies jautājums par to, kā nepieļaut, ka valsts darbā iepriekš nodarbinātie, aizejot strādāt privātajās struktūrās, uzkrātās zināšanas izmanto pret valsts interesēm. Izskatīšanai valdībā pat sagatavoti grozījumi likumā Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā, to pieņemšana gan iestrēgusi diskusijās par ierobežojumu būtību.
Šajā kontekstā - vairāki uzmanību pelnījuši aspekti.
Pirmkārt, ja valsts institūciju pieņemti lēmumi ir juridiski korekti, satraukumam nevajadzētu būt, jo bijušie darbinieki, esot «pretējā pusē», kā to labpatīk dēvēt mūsu politiķiem, sava jaunā darba devēja labā var izmantot vienīgi valsts struktūru pieņemto lēmumu vājās vietas. Tātad - strādājiet kvalitatīvāk, un nebūs, par ko baidīties. Tas attiecas arī uz konfidenciālas informācijas aizsardzību, par ko savlaicīgi noformējami attiecīgi saistībraksti.
Otrkārt, vismaz man ir tāda pārliecība, ka ar dažādiem profesiju liegumiem un interešu konfliktu saskatīšanu pat tur, kur to saskaņā ar veselo saprātu nemaz nav, Latvija jau ir aizgājusi pārāk tālu. Svaigs piemērs no manas intervijas ar pašreizējo tiesībsargu - gan viņu, gan Satversmes tiesas priekšsēdētāju un Augstākās tiesas priekšsēdētāju KNAB sauc uz «pārrunām» par dalību valsts uzņēmuma Latvijas Vēstnesis izdota žurnāla Jurista Vārds sabiedriski konsultatīvajā padomē. Te būtiski, ka tā «sabiedriski konsultatīva», tātad pastāv kā ekspertu brīvprātīgs atbalsts valstij piederoša izdevuma veidotājiem atšķirībā no tām padomēm, kas veidotas dažādos uzņēmumos un kur ieceltajiem pienākas arī atlīdzība. Tāpat ne vienu reizi vien dzirdēti konkrēti piemēri, ka augsta līmeņa kādas jomas profesionāļi noraida ministra amata piedāvājumus tikai tāpēc, ka pēc valdības krišanas tiem būtu gadiem ilgs liegums atgriezties savā līdzšinējā darbā. Tad nav brīnums, ka tik bieži dzird skarbu kritiku par esošo politiķu darba (ne)profesionalitāti...
Treškārt, ja šī problēma ir tik aktuāla, ka motivē pat likumu grozīt, jāskatās arī cēloņi, kāpēc cilvēki tendēti no valsts darba pāriet privātajā. Diez vai te pamatā tikai darba samaksas nevienlīdzība - noteikti arī attieksme pret nodarbinātajiem kā tādiem, konkurences cīņa par krēsliem valsts pārvaldē, ierēdņu darba politizēšana, kas īpaši izplatīta pēdējā laikā. Un vēl -, maigi sakot, dīvaina šķiet politiķu retorika šajā sakarībā, pozicionējot valsts darbā strādājošos kā labos, bet privātajā sektorā - kā a priori sliktos. Jokojot var citēt seno teicienu «Tā mēs komunismu neuzcelsim!», bet, ja nopietni - valsts izaugsmi, kā pamatā būtu jaunas darba vietas, lielāki nodokļu ieņēmumi utt., tāda attieksme noteikti neveicina.