Pārsmējos, izlasījis ziņu, ka sakarā ar to, ka liela nauda no Kipras var ieplūst Latvijā, eksperti stāsta, cik tas mums ir bīstami. Tas ir ļoti zīmīgi. Latvijai ir lielākais ostās pārkrauto kravu un apkalpoto pasažieru skaita pieaugums visā Eiropas Savienībā. Bet citi jau stāsta, ka vajag reformēt Latvijas ostas.
Cukura nozari jau «reformēja» 2005. gadā, tā pazuda no zemes virsas. Nu grasās reformēt un «liberalizēt» elektroenerģijas nozari. Ko šī liberalizācija dos Latvijai? Latvijai tā nedos neko. Tā izraisīs elektrības cenas sadārdzinājumu šoruden, par ko atklāti tagad brīdina Valsts prezidents.
Bulgārijā jau liberalizēja elektrības tirgu. Enerģijas sadales tīklu privatizēja Bulgārijas premjerministra Simeona Saksa-Koburga Gotska valdības laikā 2001.-2005. gadā. Bulgārijas elektroenerģijas sadales tirgus ir sadalīts trīs reģionos, kur tagad saimnieko trīs ārvalstu korporācijas. Čehijas firmas ČEZ un Energo-Pro, kā arī Austrijas EVN. Rezultātā elektrības cenas ir nevis samazinājušās, kā to paredzēja daži teorētiķi, bet pieaugušas.
Kopš gada sākuma Bulgāriju pāršalca plaši protesti, kas bija vērsti pret lielajiem elektrības rēķiniem un elektroenerģijas ražošanas un tirdzniecības monopolu. Tie pārauga desmit tūkstošu demonstrācijās pret valdību. Valdība krita, bet paredzētas ārkārtas vēlēšanas. Notiek spontāni cilvēku pašsadedzināšanās gadījumi, ko nosoda Bulgārijas pareizticīgo baznīca. Bulgārijas «veiksmes stāsts» tūlīt tiks ieviests Latvijā.
Eiropas Savienības politika tiek realizēta pārnacionālo korporāciju interesēs. Un Latvija iet to pavadā. Ja Latvijā ir pieņemts likums, kas aizliedz privatizēt dabīgo Latvenergo monopolu, to vajag sadalīt. Jo tikai tā milzu ārvalstu kompānijas perspektīvā var tikt klāt pie gardā kumosa, kas pārpratuma pēc ir palicis Latvijas valsts kontrolē.
Eiropas Komisija, tās pārstāvji, vadošie politiķi īsteno ne jau abstraktus principus, bet konkrētas intereses, kas ir noformētas valodā, ko mums kopīgi vēl jāmācās lasīt. Eiropas politiķis no Vācijas arī Eiropas līmenī centīsies realizēt tādu enerģētisko politiku, kas tīk Vācijas enerģētikas milžiem, respektīvi, atspoguļo to biznesa intereses. Dabiski, ka viņš Latvijai piedāvās tādu politiku, kas ir to interesēs, ko viņš pārstāv. Mēs varam piekrist vai atteikties. Pašlaik pārsvarā visi ir priecīgi, ka Latvija visam piekrīt. Ungārija, teiksim, atsakās, par ko jūs varat pārliecināties presē.
Varbūt vispirms izsveram, ko kāda Eiropas Savienības politika, direktīva vai eksperta priekšlikums dod mums, un tad sekojam tam? Nevis otrādi. Atbrauc no Eiropas un stāsta. Plāns tāds. Sadalīsim simtu. Deviņdesmit deviņi man, viens jums. Mūsējais sajūsmā - cik gudrs Eiropas padoms! Atrašanās Eiropas Savienībā var būt pat izdevīga, ja nebūsim tādi auni, kā līdz šim. Pašlaik lielākoties tā nav.
Investoru vidū ir tāds joks, kas patiesībā nemaz nav joks. Vajag skatīties, kādus vērtējumus dod lielās kredītreitingu aģentūras, un rīkoties tieši pretēji, nekā tas izrietētu no tiem. Dienvidkoreja kādreiz atteicās ievērot Pasaules Bankas padomus. Un nākamajās desmitgadēs piedzīvoja ekonomikas izaugsmes brīnumu, ko mēs pazīstam kā Samsung, Daewoo, Hyunadai un LG.
Singapūras brīnumu Einars Repše ir izkāris par savu karogu. Singapūra šodien ir viena no attīstītākajām valstīm pasaulē, ar vienu no augstākajiem dzīves līmeņiem pasaulē. Singapūrietis Lovs Sjeva Thiams pasākumā, kas veltīts leģendārā Singapūras premjera Li Guanjao iznākšanai latviešu valodā, smej: «Arī pie mums viņi nāca ar savu Vašingtonas konsensu, bet mēs teicām: piedodiet, nē, meklējiet kaimiņu māju,» tādi apmēram ir viņa vārdi, ko atceros no galvas. Un padoms: jums nevajag pārņemt Singapūras pieredzi, jums vajag īstenot savu pieredzi.
Kopēt Austrāliju, Zviedriju vai Singapūru ir nereāli. Īpaši stulbi ir lauzt mašīnu, kas strādā. Latvijas ostas pēdējā desmitgadē ir attīstījušās ļoti sekmīgi. Eurostat dati liecina, ka pērn pārkrauto kravu apjoma un apkalpoto pasažieru skaita pieaugums gada griezumā Latvijā ir bijis straujākais Eiropas Savienībā. Trīs lielās neaizsalstošās ostas Rīgā, Ventspilī un Liepājā kopā apstrādā vairāk nekā 75 milj. tonnu kravu gadā, kas Latvijas dzelzceļam ļauj 2012. gadu noslēgt ar jaunu kravu rekordu 60 miljoniem tonnu. Taču Vjačeslavs Dombrovskis stāsta, ka «reformām ostās jākļūst par visas valdības prioritāti». Kam vajadzīgas šīs reformas? Reformu partijas vietējiem sponsoriem, Pasaules Bankai, ārvalstniekiem? Taču ir skaidrs, ka tās nav vajadzīgas Latvijai. Katrā ziņā maz ticams, ka pusjukusī Reformu partija, kas pati nevar tikt galā ar savu pārvaldības modeli, ir spējīga ieviest jēdzīgu pārvaldības modeli ostās.
Domāju, ka Latvijai vajag uzklausīt visu lielo draugu padomus, bet rīkoties, kā domājam paši. Kā to prasa reālā situācija valstī. Un kas atbilst vispirms mūsu, nevis mūsu padomdevēju interesēm.